hahahahahahahahahahahahaha, man patīk, kad arī it kā "nopietni" cilvēki (nu, kaut kādu tur pasākumu organizatōri, smth) izteikumu "ne vēlāk kā 5.decembrī" saprot tik ļoti tieši, ka vēstuli atsūta 7 minūtes pirms dienas beigām, kad es jau esmu paspējusi kādas piecas stundas vismaz mazliet paskumt par to, ka pilnīgi neko nedaru pietiekami labi.
apveicam, jūs tomēr neesat galīgi debīla, nāciet, uzstājieties.
tagad vismaz man nebūs iemesla rūgt par šo vienu lietu un lādēties, ka nekur vairs nepieteikšos patstāvīgi, ja mani speciāli neaicinās. laikam tomēr sirsniņai šitas ir tā drusku svarīgi arī.

edit: es gan arī biju mazliet iedzērusi, kad pieteicos, un tas bija jau pirms gandrīz trīs mēnešiem, tam noteikti ir kaut kāda nozīme, lai gan epastā jau nevar zināt, ka tur viens žvingulī raksta

esmu pamanījusi, ka katru reizi, kad es satieku baibu, es pēc tam ļoti ilgi smaidu.

tas vienkārši ir diezgan neticami, ka mēs vēl patiešām nesen vispār nebijām īpaši pazīstamas, es tikai atceros, kā apbrīnoju viņas lieliski šizīgo filmiņu mūsu rīkotajā 'show your freedom!' pasākumā, un pēc tam viņa man likās tā mistiskā skaistā meitene, kuru es dažreiz atpazīstu kaut kādos kulturālos pasākumos, līdz brīdim, kad es viņu uzrunāju alā un pēc tam mēs satikāmies dzejasdienās mazajā ģildē, tas bija vēl tikai septembrī, bet tagad mēs jau esam gājušas meklēt halucinogēnās sēnes, esam kopīgi nokavējušas pēdējos transportus, aizrunājoties pie alus glāzes, esam kopā apmeklējušas noras konferences megaballi, esam bijušas abpusēji ciemos un vispār, es esmu tiešām pārsteigta, šķiet, ka viņai ir tāda diezgan labvēlīga attieksme pret mani, par spīti tam, ka viņa pat nelasa manu cibu, kur var uzzināt, man šķiet, lielāko daļu no tādām 'pozitīvajām' lietām par mani (arī sliktās, protams, bet tās, man šķiet, tāpat ir viegli pamanīt irl saskarsmē vai kaut kā tā, bet manas slepenās es-mīlu-visu-pasauli-vai-vismaz-kaut-kā-tamlīdzīgi domas jau nevar uz pieres izlasīt)

un viņa ir tik tāds, es nezinu, tas izklausās stulbi un kā vecmāmiņas parasti saka, bet, nu, tāds gaišs cilvēks, vismaz tāda sajūta man vienmēr paliek. es ar viņu praktiski nemaz nejūtos neērti, kas ir diezgan neparasti, jo es ļoti bieži jūtos neērti arī ar cilvēkiem, kas man ļotiļoti patīk un ar ko gribas draudzēties, bet ar baibu man ir diezgan ļoti tāda sajūta kā ar tiem cilvēkiem, ko es pazīstu jau veselu mūžību, kā noru, ritu, ka viņa ir tāda..nezinu. ļoti atvērta? it kā mazliet līdzīga man, tikai gudrāka un skaistāka, haha.
nevaru sagaidīt, kad dabūšu visas trīs šīs sievietes vienā telpā, tad, man šķiet, man iekšā notiks kaut kāds lieliskuma un ērtas labsajūtas overflow, kaboom, un es sākšu pa ausīm birdināt varavīksnes, sniegpārsliņas, cālīšus utml.

es vispār vienmēr jūtos pārsteigta, kad kaut kādi ne-seni cilvēkkontakti izrādās tādi puslīdz veiksmīgi, un tad man gribas
a)ļoti daudz ieguldīt tajā, un es sajūtos skumīgi, ka jādara visādas citādas lietas, nu tur, skola un tā
b)bēgt projām, jo man ir šausmīgi bail, ka es visu sabojāšu ^^

bet cilvēki jau nesveicina un nesmaida tiem, kurus uzskata par biedējošiem, neirōtiskiem monstriem, ne? :D



[vispār ha, baigi patīkami rakstīt, ko es domāju/jūtu par kaut kādiem cilvēkiem, varbūt jāatrod, kur šī iedvesma rodas, un jāuzraksta līdzīgs sappy sajūsmīgs ieraksts par vēl kādu no pazīstamajiem cilvēkiem, jo domas jau man ir par visiem. bet tagad gan jāķeras tomēr pie akadēmiskām lietām. kaut gan man šķiet, ka šeit lielu lomu spēlē fakts, ka šī ir tāda puslīdz slepena sajūsmināšanās, es bieži mēdzu cilvēkiem godīgi teikt, ka viņi man patīk, bet parasti tik eksplicīti stāstīt man ir kauns.]

tikko bibliotēkā vienu galdu uz priekšu apsēdās ieva kauce, ar ko mācījos kopā līdz devītajai klasei, atceros, ka man viņa ļoti nepatika, neatceros, kāpēc. tas ir dīvaini, trīs gadus es neesmu viņu ne reizi redzējusi savā fakultātē, nevar taču būt, ka viņa te mācās? un, ja nemācās, tad ko viņa te dara?

jau otro otrdienu pēc kārtas veicu ~20min snaudu bibliotēkā. neko daudz gan nepalīdz, bet drusku mundrāka jūtos.

es to nespēju paturēt pie sevis, es to tik bieži domāju, vajag arī uzrakstīt - valdis muktupāvels ir vienkārši viens no visšarmantākajiem cilvēkiem zemes virsū!!!

hah, šodien lekcijā viņš, piemēram, visa cita starpā pastāstīja par kaut kādu nevienam nepazīstamu oskaru ozoliņu, kurš iekļuvis tautas partijas gatavotā patriōtisko dziesmu izlasē ar vienkārši brīnišķīgu dziesmu, kas reāli ir vnk diezgan bezsakarīgs savārstījums no visādām klišejām, tas bija tik smieklīgi, tb, tā dziesma, vājprāts, tik lieliski. :D

man vispār tās viņa lekcijas vienmēr galu galā liek justies kaut kā priecīgi, pat ja viņš tur stāsta kaut ko, kas jau dzirdēts kādā citā viņa kursā, es varētu vienkārši principa pēc ņemt katru semestri vienu kaut kādu muktupāvela kursu, vienalga par saturu, viņš gandrīz vienmēr ir tik smaidīgs un atgādina robinu viljamsu filmā patch adams, makes me go "awwwwwww".

(ja es būtu nora, droši vien šo noformulētu apmēram tā - i have a crush on this man.)