man pēdējā laikā bieži ir auksti pirksti, tad es nespēju sevi atturēt un visu laiku pieskaros savai sejai, ausīm, kaklam un rokām arī publiskās vietās

"You cannot protect yourself from sadness without protecting yourself from happiness.”
— Jonathan Safran Foer

es tik ļoti aizrāvos, ka man sanāca gandrīz trīsreiz tik krēma, cik vajag kūkai (t.i. - ir gandrīz gatava kūka (gaidu, kad krēms būs galīgi saželējis) un tad vēl krēms bļodā vairāk nekā kūkā.
vispār, man dažreiz liekas, ka, ja man būtu vīrs vai sieva, viņam/ai noteikti patiktu atnākt mājās, kamēr es gatavoju, jo parasti tas izpaužas tā, ka es sajūsmināti mīcu mīklu vai veidoju cepumiņus vai kas nu tur konkrētajā brīdī jādara, ļoti skaļi uzgriezusi mūziku, apģērbusies mazāk nekā piedienīgi un paralēli dejoju, kas lielāko daļu laika (kamēr tiešām jāstāv pie plīts/mīklasbļodas) izpaužas kā tāda jauka gurnu šūpošanas kustība, heheh

atceros, sapnī satiku babiņu, es kopā ar vēl vienu sievieti bēgu no kaut kāda trakonama/pansionāta, un viņa, kā izrādās, dzīvojās mājā tieši aiz tās institucionālās iestādes, izlīdu cauri žogam, mums pakaļ dzenas kaut kādi ārsti vai apsargi, ieraugu, tur stāv mana babiņa, savā zilajā kleitā, savām zilajām, vājredzīgajām acīm, plānajiem matiem, stāv un smaida, pamāj, bet man nav laika, man jābēg no tiem vajātājiem, paskatos pār plecu, viņi jau tikuši līdz sētai, sajūtos šausmīgi bēdīgi, pieskrienu pie babiņas, nobučoju, saku, ka tāds prieks viņu redzēt, bet man tiešām nav laika, jābēg, varbūt satiksimies vēlāk

pēc tam es slēpos kaut kādā kinōteātrī, kur skatījos filmu par kaut kādiem rotaļu lāčiem, kuri tēloja cilvēkus vai otrādi, īsti nezinu, es biju vienīgais skatītājs un biju ieradusies kaut kādu stundu par agru, sēdēju tukšā zālē ar popkorna tūtu rokās, blenzu melnajā ekrānā, kamēr gaidīju, un tas bija ļoti ilgi