man vairs tik ļot nesāp galva,
šodien veicu pirmo interviju transnacionālisma pētījumam ar tēta darbabiedreni ilvu, neilgi pirms intervijas beigām man pēkšņi drausmīgi iesāpējās starpribu nervs, tā riebīgā sajūta, ka kāds dur dunci cauri sirdij. es droši vien mainīju krāsu, par to nezinu, bet šķiet, ka tā varbūt bija; sagrābu sānu un sāku dziļi elpot, atvainojos sievietei un jutos šausmīgi sakaunējusies, bet viņai laikam nebija iebildumu, ļoti mīlīgi teica man, lai nestaipos un vienkārši piespiežu roku un lēnām paelpoju. lūk, šādi es zaudēju apmēram trīs minūtes intervijas laika, jo viņai bija nolikta mašīna maksas stāvvietā un tāpēc ierobežojumi.
bet vismaz viņa teica, ka mierīgi varam satikties atkal vēl, kas ir lieliski.

awwwwww yeah, beidzot infō par lgbt filmu festivālu. žēl, ka notiek tieši tagad, kad miljōns darbu.
bet vismaz šovakar vienu noteikti varu atļauties. un varbūt vienu svētdien.

sēžu bibliotēkā un skaipiski fantazēju kopā ar robertu, pizģec, tas ir gandrīz kā tāda kaut kāda intelektuāli pseidōakadēmiska masturbācija, neticami nākotnes plāni, ai, ai. tas ir tik skaisti un it kā tik naivi, bet pohuj, visi sapņi piepildās, ja tikai ir darītāji.