vakar noskatījos malika dzīvības koku, un, godīgi sakot, nebiju iespaidota.
jā, protams, vizuāli - ārkārtīga daile, bet man bija garlaicīgi, es biju gaidījusi, ka tas nebūs tik lēni, randomizēti; filmas sākumā un pat līdz vidum es cerēju, ka būs tāpat kā ar velbeka 'varbūt ir sala', ka beigās man liksies, ka tas bija ģeniāli, visas līknes savīsies vienā skaistā rakstā un prezentētās idejas, lai cik varbūt jau apspēlētas (jo ko tad vispār pavisam jaunu var pateikt), iegūs transformētu un savstarpēji sasaistītu nozīmi, ka būs kaut kāda īpaša sajūta. nu, nebija, nebija. varbūt man vienkārši nāca miegs, bet brīžiem likās, ka visa filma ir vienkārši viens liels, skaists mūzikas videō.
tā ka tā, nevar teikt, ka man nepatika, bet es nebiju milzu sajūsmā.

gandrīz vienmēr, kad es nosacīti negaidīti satieku kādu savu bildi internetā, piemēram, no kādiem pasākumiem, es rezignēti secinu, ka izskatos diezgan briesmīgi, haha

šodien mazliet pārdzīvoju, ka manas small-talk spējas ir niecīgas un nožēlojamas: braucu trolejbusā uz mēģinājumu, te pēkšņi tajā iekāpj dziedambiedrs. sākumā nebija nemaz tik traki, šis uzsāka drošu tematu - par dziedāšanu, tas bija labi, bet tad kaut kā aizrunājāmies līdz kolektīvu braucieniem uz ārzemēm un kaut kā tā neveikli saruna noplaka,

un tas trolejbuss tur velkas pa brīvības ielu, milzīgs sastrēgums, šausmīgi karsti, bet dziedambiedrs stāv tā tuvu blakus, ka es savā krēslā sēžot nekādīgi nevaru novilkt mēteli tā, lai neiebelztu viņam ar elkoni ribās, un man pilnīgi tā kā kauns, ka es neprotu uzturēt sarunu un esmu ārkārtīgi garlaicīga.

šitā pārāk bieži notiek ar cilvēkiem, kuri man tā kā it kā patīk, bet kurus es īpaši nepazīstu, es nevaru saprast, ko var un ko nevar teikt, un ko es gribu teikt, un kā, un, un, nujā.

bet tad vienā brīdī situācija pat kaut kā tā salabojās, viņš izdomāja kāpt ārā un iet ar kājām, jo tas sanāk ātrāk, nekā braukt, un es kā zaķītis izlēcu pakaļ ārā, jo tajā trolejbusā tiešām nebija gaisa un tāpat būtu garlaicīgi, nu, un tad mēs tur soļojam un es kā idiōte arī vienā brīdī tā godīgi pateicu, ka man ir diezgan nožēlojamas small-talk spējas, un pārāk maz informācijas par viņu, lai spētu izvērtēt, kas varētu būt prātīgi sarunu temati, es nezinu, varbūt tas bija slikti, bet es jutos kā atzīties. bet pēc tam pat vairs nebija tāda neveiklā klusuma, kaut kā tā viss normāli.

nujā, viss tas beidzās ļoti smieklīgi, nonācām pie tilta, kur sastrēgums bija beidzies, iekāpām atpakaļ trolejbusā, tur pēkšņi uzrodas kontrõle, es iedodu savu talōnu, pēc tam kaut kāds puika sāk strīdēties ar kontrolieri, ka esot nopīkstinājis, lai gan talōnā tas neuzrādās, un, next thing i know, dziedambiedrs ir izgaisis!
pēc tam izrādījās, ka viņam vnk nebija biļetes laikam, un viņš izmantoja faktu, ka puika bija pievērsis sev visu uzmanību, un vienkārši izkāpa ārā. bet nu, uz brīdi es biju tiešām apmulsusi, heh.

un pēc tam mēģinājumā uz vidu man sāka spiest acīs gaisma un tad sāpēt vēders, un tagad, kad esmu tikusi mājās, izvedusi suni, man gribas tikai gulēt, gulēt, gulēt divas dienas no vietas. bet vispār jau diena bija diezgan laba, par spīti visam šim.