varbūt man no naktsdzīvnieka cienīgiem paradumiem kādudien izaugs tik milzīgas acis kā bušbēbijam
piešņauktā salvete | nošķaudīties
taustiņi zied kā pelējums - October 16th, 2011
let it always be known that i was who i am
16 October 2011 @ 04:40 am
16 October 2011 @ 07:32 pm
es vienmēr vislabākās idejas izdomāju par vēlu, par vēlu, par vēlu, tiešām tāda sajūta, ka mans witty comeback pasaulei ir ar nopietnu aizturi
es nesaprotu, ko lai dara, lai to salabotu.
jo tagad, manuprāt, man ir radies ģeniāls spin-off manai sākotnējai lauka darba idejai, bet es nezinu, vai nebūs problēmu formalitātēs, taču vairs nav laika, lai to uzzinātu >.< ehh. jāēd kaut kāds smadzeņu būsteris varbūt, vai jāiemācās ceļot laikā.
vēl man šodien nezvanīja neviens modinātājs, jo mammas telefōns nez kāpēc laikam saprogrammēts tā, ka automātiski pat modinātājs, ko uzlieku brīvdienā, skan tikai darbdienās. tāpēc gulēju ilgi, ilgi, ilgi, sapnī baroju ar krūti kaut kādu mazu, asiņaina paskata radījumu, kas nez kāpēc tika guldīts datōra pelē, ko piekakāja. bija sarunas par mirušo pienu, ar kuru to nedrīkst barot, vienābrīdī izskatījās, ka tam radījumam pa aizmuguri krīt ārā zarnas, es biju šokā, nelaimīga un nesapratu,kā tad tas tādā gadījumā var joprojām būt dzīvs, bet tad tika nolemts, ka tās nav iekšas, bet gan žurkas aste, kas arī tad noteica radījuma sugu - žurka. taisīju tam būrīti, ieliku iekšā, bet tikmēr tas bija izaudzis jau pavisam liels, un kļuva skaidrs, ka nav vis nekāda žurka, ir melnbalts, veselīgs kaķis
otrā sapnī biju savā sākumskolā un apbrīnoju skaisto iekārtojumu, pie sienām visādi brīnišķīgi bērnu mākslasdarbi, zālē sakarināti ļoti skaisti, tumši violeti aizkari no smaga, bieza auduma. vienā brīdī nez kāpēc mani atpazina kāda skolotāja un bērni, un visi spiedza, ka tā, lūk, esot es, un veda pie vienas sienas, kur daudz dažādu fotō, un divos no tiem redzama es -
vienā tāds ļoti māksliniecisks attēls, kur redzama mana seja profilā un tumši mākoņi fōnā, man ir kādi seši gadi, skumja izteiksme un puņķains deguns, un netīra seja,
otrā bildē priekšplānā sakaltušas smilgas un starp tām tuvplānā redzamas manas acis un piere: saraukta piere un skumji rezignētas acis, un attēls, šķiet, mazliet kustas, es to pieri brīžiem saraucu vairāk, tad atkal mazāk, bet acīs visu laiku viena un tā pati izteiksme,
es esmu padevusies, un man ir tikai seši vai septiņi gadi
es nesaprotu, ko lai dara, lai to salabotu.
jo tagad, manuprāt, man ir radies ģeniāls spin-off manai sākotnējai lauka darba idejai, bet es nezinu, vai nebūs problēmu formalitātēs, taču vairs nav laika, lai to uzzinātu >.< ehh. jāēd kaut kāds smadzeņu būsteris varbūt, vai jāiemācās ceļot laikā.
vēl man šodien nezvanīja neviens modinātājs, jo mammas telefōns nez kāpēc laikam saprogrammēts tā, ka automātiski pat modinātājs, ko uzlieku brīvdienā, skan tikai darbdienās. tāpēc gulēju ilgi, ilgi, ilgi, sapnī baroju ar krūti kaut kādu mazu, asiņaina paskata radījumu, kas nez kāpēc tika guldīts datōra pelē, ko piekakāja. bija sarunas par mirušo pienu, ar kuru to nedrīkst barot, vienābrīdī izskatījās, ka tam radījumam pa aizmuguri krīt ārā zarnas, es biju šokā, nelaimīga un nesapratu,kā tad tas tādā gadījumā var joprojām būt dzīvs, bet tad tika nolemts, ka tās nav iekšas, bet gan žurkas aste, kas arī tad noteica radījuma sugu - žurka. taisīju tam būrīti, ieliku iekšā, bet tikmēr tas bija izaudzis jau pavisam liels, un kļuva skaidrs, ka nav vis nekāda žurka, ir melnbalts, veselīgs kaķis
otrā sapnī biju savā sākumskolā un apbrīnoju skaisto iekārtojumu, pie sienām visādi brīnišķīgi bērnu mākslasdarbi, zālē sakarināti ļoti skaisti, tumši violeti aizkari no smaga, bieza auduma. vienā brīdī nez kāpēc mani atpazina kāda skolotāja un bērni, un visi spiedza, ka tā, lūk, esot es, un veda pie vienas sienas, kur daudz dažādu fotō, un divos no tiem redzama es -
vienā tāds ļoti māksliniecisks attēls, kur redzama mana seja profilā un tumši mākoņi fōnā, man ir kādi seši gadi, skumja izteiksme un puņķains deguns, un netīra seja,
otrā bildē priekšplānā sakaltušas smilgas un starp tām tuvplānā redzamas manas acis un piere: saraukta piere un skumji rezignētas acis, un attēls, šķiet, mazliet kustas, es to pieri brīžiem saraucu vairāk, tad atkal mazāk, bet acīs visu laiku viena un tā pati izteiksme,
es esmu padevusies, un man ir tikai seši vai septiņi gadi