jutos pilnīgi izmisusi un pagurusi, domājot, ko lai dara telefōna sakarā, rokoties pa visādām internetlapām, aplūkojot piedāvājumu, mēģinot izvērtēt, kas man šai ierīcē ir svarīgāk un kas ir mazāk svarīgi, apstājos, sašņurku

un tad izrādījās, ka esmu saņēmusi savā mūžā garāko (vismaz rakstiski pilnīgi noteikti garāko) savu dzejoļu recenziju, kas padarīja visu atkal daudz priecīgāku.
tomēr nav tukšums un nekas, varbūt ir jēga kaut ko darīt, ja vismaz kādam cilvēkam uz pasaules kaut kas no tā visa kaut ko izraisa. pie tam, apmēram tā, kā man šķiet, ka varētu. tas ir apmēram tikpat patīkami, kā saņemt pastā skaistus dzejoļus. tas ir neticami.

Words have power, and "free range" in its original sense means unfenced and unrestrained. That makes it a powerful phrase that, no matter how smart we are, conjures subconscious images of freedom hens, riding tiny little freedom horses out on the plains, wearing hen-sized cowboy hats and leaving a happy little trail of delicious freedom eggs in their wake. There may be mandolin music.

:D i like that mental picture a lot

šņuk, es gribēju labas beigas, viņas būtu to pelnījušas.
bet par spīti sūdīgajiem subtitriem (gan ne tik slikti, kā spāņu filmai plan b, kura sākas ar the cutest thing ever, bārdains vīrietis ņurca kaķēnu (tikai kustībā tas ir reāli mīlīgāk un viņš smaida)) filma bija jauka, ārkārtīgi vizuāli baudāma. vjetnamas dabasskati anytime, daudz visvisādu augu; un mazas, skaistas ķīniešu meitenes kājiņas, kas caur garaiņiem mīca priežu sveķu masu, varbūt tā neizklausās, bet tas izskatās ārkārtīgi seksīgi. varbūt tomēr vajadzēja studēt botāniku? :D