ak, cik laba tomēr bija šodiena! laikam kompensēja par neveiksmi ar maģistra darba atrašanu.
jo šodien es dzejasdienu pasākumā dzirdēju ingugaili (woo-hoo!) un arī hez, kas šoreiz man patika vispār daudz labāk, nekā agrāk, un vēl! un vēl es satiku baibu un pēc tam mēs mēs dzērām alu un runājāmies tik ilgi, ka nokavējām pēdējos transportus, tas bija lieliski. un beigās mēs apmainījāmies ar telefōna numuriem, tas ir satriecoši, neatceros, kad pēdējo reizi tā būtu noticis, kad nav kādas formālas vajadzības (nu tur, 'visi viens otram virtuāli dod' vai arī es mēģinu kādu savervēt dziedāšanai un uzprasos un telefōnnumuru). es jutos tik ļoti kā cilvēks atkal tik neilgā laika sprīdī jau otro reizi, tas ir neticami brīnišķīgi.
tas ir tik interesanti, cik dažādas sajūtas atstāj cilvēki. jo es šodien tai pasākumā satiku arī to meiteni, ar kuru iepazinos ļeņingradā pēc augusta dzejnieku lasījumiem, un mēs pat pasākuma pirmo pusi sēdējām blakus un apmainījāmies ar dažām piezīmēm, bet ar viņu es jutos tik awkward un man palika sajūta, ka es negribētu viņu satikt divatā tuvākajā laikā vēl - varbūt vairākcilvēku kompānijā kādābrīdī, bet vienu ne - kurpretī par baibu es tā galīgi nejūtos. es nevaru saprast, kāpēc. varbūt tāpēc, ka baiba liekas ļoti īsta, bet annas smaids mani mazliet biedē, jo šķiet, ka tas nemaz nav domāts man un ka viņa ir ļoti tālu. es nezinu, kāpēc tā ir.
jo šodien es dzejasdienu pasākumā dzirdēju ingugaili (woo-hoo!) un arī hez, kas šoreiz man patika vispār daudz labāk, nekā agrāk, un vēl! un vēl es satiku baibu un pēc tam mēs mēs dzērām alu un runājāmies tik ilgi, ka nokavējām pēdējos transportus, tas bija lieliski. un beigās mēs apmainījāmies ar telefōna numuriem, tas ir satriecoši, neatceros, kad pēdējo reizi tā būtu noticis, kad nav kādas formālas vajadzības (nu tur, 'visi viens otram virtuāli dod' vai arī es mēģinu kādu savervēt dziedāšanai un uzprasos un telefōnnumuru). es jutos tik ļoti kā cilvēks atkal tik neilgā laika sprīdī jau otro reizi, tas ir neticami brīnišķīgi.
tas ir tik interesanti, cik dažādas sajūtas atstāj cilvēki. jo es šodien tai pasākumā satiku arī to meiteni, ar kuru iepazinos ļeņingradā pēc augusta dzejnieku lasījumiem, un mēs pat pasākuma pirmo pusi sēdējām blakus un apmainījāmies ar dažām piezīmēm, bet ar viņu es jutos tik awkward un man palika sajūta, ka es negribētu viņu satikt divatā tuvākajā laikā vēl - varbūt vairākcilvēku kompānijā kādābrīdī, bet vienu ne - kurpretī par baibu es tā galīgi nejūtos. es nevaru saprast, kāpēc. varbūt tāpēc, ka baiba liekas ļoti īsta, bet annas smaids mani mazliet biedē, jo šķiet, ka tas nemaz nav domāts man un ka viņa ir ļoti tālu. es nezinu, kāpēc tā ir.
nošķaudīties