atminos, ka šopēcpusdien pēc kunderas "joka" izlasīšanas iemigu. ārā lija un es gulēju, un sapnī es mēģināju nošauties, bet ierocis bija saplīsis vai nepielādēts, vai kas tāds, un man neizdevās. bet nošauties es negribēju tāpat vien, atceros, bija sagaidāms kaut kas briesmīgs, un nošaušanās būtu bijis labs risinājums. es atceros to brīdi, kad pieliku ieroci pie galvas, vienu brīdi pirms tam apsvēru, kā labāk darīt, likt mutē vai pie deniņiem, vai varbūt vispār šaut pierē, tad secināju, ka mutē būtu neērti un paliku pie vecā labā izšaut-galvai-cauri-caur-sāniem, un pielikusi pie galvas domāju, vai es paspēšu just sāpes. bet, kā jau minēju, neizdevās. jāatzīst, es galīgi nebiju atvieglota.

patiesībā man vienmēr ir licies interesants jautājums par to, vai cilvēki jūt sāpes [insert an occasion here]. man gribas zināt, kas sāp un kas nē, lielākoties vienkārši aiz ziņkārības.

un pie šī es vispār gandrīz bikses piečurāju: