pēdējā laikā man ir tāds jocīgs, es nezinu, kā to sauc, paradokss vai kas, bet ir tā - man ļoti gribas vienkāršu fizisku cilvēkkontaktu, kaut kādas plecu un roku saskaršanās, apkampienus, kaut kādas tādas lietas, taču pārsvarā tad, kad ir kaut kādas reālas iespējas un gadījumi, nu tur, ciemos draugi, piemēram, tad ja kaut kas tā it kā notiek, es atkal gribu rauties projām vai arī jūtos kā tukša čaula un kaut kur citur, vai arī kā vienkārši blankly blenzt pretī un būt unresponsive kā kaut kāds deer in a spotlight. ar dzīvniekiem gan šādu problēmu nav.


atceros, kā EE par vērdiņu vienai nodaļai tajā citātlietā, ko liek pirms teksta, man šķiet, tam bija īpašs nosaukums, bet šobrīd neatceros, tas citāts, es to ieliku galvenē (jā! es zinu, kā latviski ir header! woo-hoo!) un iekrāsoju pelēkā krāsā, lai nebūtu vēl vairāk par lielu word count (man gan tāpat bija pārāk daudz par daudz, tāpēc es vietām manuāli pārveidoju vārdus, kas atdalīti ar komatiem, par vienu vārdu - saliekot visu to kopā bez atstarpēm, un tad ap to komatu vienkārši mazliet palielinot atstarpi starp characters - izdrukātajā tekstā izskatās normāli, bet wōrds to uztver visu par vienu vārdu, jāā, es mazliet apkrāpu ib vērtētājus, HA!), nujā, lūk, tātad, tur es liku Ronalda Brieža citātu, šķietami atceros kā tagad, lai gan nav pa rokai grāmatiņas, kur apskatīties (man šķiet, kādam aizdevu un vēl joprojām neesmu dabūjusi atpakaļ) tāpēc varbūt nesanāk gluži precīzs citāts, bet tas bija apmēram šāds - "ko gan tāds bezrokains akmens klucis/var saprast no mīlestības"

tas ir ļoti labs citāts, es to bieži atceros un domāju daudzas lielas un nopietnas domas

nezinu, kāpēc tā ir, bet vislielākā vēlme iet gulēt man bieži vien uznāk tieši kādu stundu vai divas pēc piecelšanās. varbūt tas vienkārši ir pietiekams laiks, lai kaut ko padarītu un saprastu, ka nav tik interesanti/vienkārši kā tad, kad biji aizmidzis. pēc četrdesmit minūtēm jādodas ar ģimeni uz kaut kādu es-patiešām-nezinu-kā prezentāciju, kur, toties, solīja par brīvu dot ēst, protams, ka šādu iespēju mēs nelaižam garām. ir skaidrs, ka prezentācija nozīmē, ka mums līdz ar vēl daudziem cilvēkiem kaut ko mēģinās pārdot - varbūt katlus par simt septiņdesmit latiem gabalā, varbūt ceļojumus uz ēģipti ar piecdesmit procentu atlaidi, varbūt kaut kādus saliekamus vingrošanas rīkus vai mazākās sulu spiedes pasaulē, velns viņu zina, bet mēs, ō, mēs spītīgi turēsimies pretī un tikai ēdīsim un dzersim to, ko dos par brīvu. tētim par šo pasākumu kaut kādas trīs reizes zvanīja! laikam jau ļoti gribas, lai kaut ko nopērk. ak jā, piemirsu, galvenā doma visā šajā ir kruīzu izloze. esmu pārliecināta, ka, ja neko nenopirksim, neko nelaimēsim. bet vienmēr var saglabāt cerību, ka viņi tomēr ir godīgi (ha!) un izlozē starp visiem rijīgajiem dalībniekiem, un varbūt mēs vinnēsim kruīzu pa vidusjūru divām persōnām vai arī kruīzu uz kādu tuvīnu ziemeļvalsti, piemēram, igauniju. lai gan es visvairāk priecātos par kruīzu pa ziemeļu ledus okeānu ar galamērķi, piemēram, kaut kur arktikā un pieturu islandē. zinu gan, ka šādus laikam neorganizē, jo uz klāja nevar sabāzt tik daudz cilvēku, kad viņi ir ģērbušies kažokos. līdz ar to, mazāk biļešu, mazāk ienākumu utt.
nujā, bet galvenā domājamā doma man bija, vai nosnausties vēl kādu stundas ceturksni, pirms dodos uz šo izvirtību. laikam, ka tā ir laba doma, hah.