es īsti negribu celties, kāda jēga, dzīve nav ne uz pusi tik vienkāršaizraujoša kā sapņi.
šonakt vispirms es kopā ar vēl grupu jauniešu bijām nolaupīti un ieslodzīti kaut kādā milzīgā villā, kur ļauna sieviete mūs nelaida projām, atņēma mums mantas un arī drēbes un draudēja spīdzināt, pie tam no mājas izbēgt bija teju neiespējami arī tāpēc, ka tā bija kā īstens labirints, bet vienā brīdī man bija tik ļoti bail un tik ļoti noriebies, kad es kārtējo reizi cīkstējos ar to sievieti, lai neaiztiek mani, ka es kaut kā panācu, ka varēju sist viņas galvu pret zemi, un es to darīju atkal un atkal un atkal, kamēr viņa beidzot pārstāja kustēties. tad mēs visi bēgām, jo bija skaidrs, ka viņa tikuntā nav mirusi, tikai uz laiku incapacitated, skrējām pa to māju līdz atradām izeju, man nez ko kurienes bija mobilais telefõns, bet nebija ne drēbju, ne briļļu, pa milzīgām durvīm nonācu pagalmā, kur bija zālājs tik liels kā pusfutbõllaukums un aiz tā ielas un pilsēta. zvanīju vecākiem, lai viņi atbrauc mani savākt, tad nez kāpēc izdomāju, ka brilles ir ļoti svarīgas un devos atpakaļ mājā tām pakaļ, ļoti, ļoti, ļoti bailīgi, jo tā sieviete varēja jau teorētiski būt pamodusies
pēc tam mēs ar brāli bijām manā vecajā istabā, kurā tobrīd viņš gāja gulēt, un plānojām tās pārkārtošanu, man bija ļoti daudz kleitu tur, patiešām daudz un visas skaistas. un brālis gribēja, lai mēs atrodam vienu konkrētu kleitu, tāpēc nācās pārskatīt pilnīgi visas, tomēr to kleitu neatradām. viņš aizgāja gulēt savā jocīga dizaina gultā, kura bija kā puzlis un tai bija viena lieka detaļa, kuras nozīmi un novietojuma plānu es nesapratu. es, savukārt, devos kaut kādā pazemes betõna labirintā pastaigāties ar draugiem un svešām pusmūža sievietēm, bet netīšām saskrējos ar kādu noziedznieku, ar kuru mums sanāca nelielas nesaprašanās, kā rezultātā viņš iemeta degošu sērkociņu vienā no gaiteņiem, kurš tūliņ aizdegās, jo bija pilns ar kaut kādu viegli uzliesmojošu un labi degošu vielu, tā bija arī citos gaiteņos uz zemes peļķu veidā, dažviet vairāk, dažviet mazāk, bet tas gaitenis aizdegās un uguns izplatījās ļoti ātri un ļoti liela, un bija jābēg prom no labirinta, jo bija skaidrs, ka agrāk vai vēlāk aizdegsies gandrīz visuriene. tas bija tik skaisti, kā gaiteņi dega, un es skrēju, nonācu lielā telpā kā zāle, kurā bija tādas kā vertikālas betõna trubas, un es sapratu, ka ir diezgan mazas izredzes izskriet pavisam ārā, un uguns tāpat apdziest samērā ātri, tāpēc izdomāju, ka varētu vienā no šīm trubām uzrāpties un pārlaist zāles degšanu tur. tajā telpā bija arī kādas sievietes un, kā izrādījās pēcāk, automašīnas - viena sieviešu grupa aizskrēja uz autõ un ar to devās prom no labirinta. es, savukārt, taisījos kāpt trubā, par ko kāda no palikušajām sievietēm izteicās, ka Lelde jau uzlīdīs visur, kur viņai ienāks prātā. tikusi augšā, es ieraudzīju, ka truba ir līdz malām pilna ar to degošo vielu. uguns vēl nebija manāma, tāpēc nācās mainīt plānu, kopā ar pārējiem cilvēkiem aizskrēju uz vienu no zālē esošajām mašīnām un ar to arī aizbēgām no labirinta.
tad kārtējais trakās braukšanas sapnis kā turpinājums. mūs noķēra policists, bet izrādījās, ka tas ir tikai kaut kāds noziedznieks policijas mašīnā, kuram mašīna sasista, tāpēc viņš pārsēdās pie mums un mēs braucām, man nez kāpēc bija jāvada automašīna, bet sēdeklis bija tik tālu atbīdīts uz aizmuguri, ka es īsti nevarēju aizsniegt pedāļus, varēju aizsniegt pa vienam, tāpēc mēs visu laiku braucām ļoti ātri un tad strauji bremzējām, un bija grūti arī ar stūri tikt gala, tāpēc mēs līkumojām pār joslām un vispār tas bija ļoti traks brauciens. neviens nez kāpēc neklausījās, kad es izmisīgi lūdzu, lai piebīda sēdekli tuvāk.
dažkārt man liekas, ka manas dzīves most meaningful lieta ir nosapņot sapņus un tos atcerēties. ja vēl es spētu tos pārvērst normāli uztverama formātā, uzrakstīt skaisti vai arī uzfilmēt, tad man šķiet manai dzīvei uzreiz būtu kāds svars. es nezinu, kāpēc man tā liekas. bet sapņošana ir tas, kas man, iespējams, padodas vislabāk. labi, vislabāk aiz failing, heheh.