pa ceļam uz pirmo vilcienu traki nosalu, nesot riteni pa tuneļa trepēm jutu, kā visi matiņi uz rokām stāv gaisā un starp tiem kaut kāds spriegums. braukt ar pirmo vilcienu ir interesanti arī tāpēc, ka tur vienmēr ir puķu tantiņas, viņas runā par to, cik kurai dobju ar rudzupuķēm un tādas lietas, es uzzinu, ka šī ir sausa vasara kā sen nav bijis, pilnīgi cita pasaule

negribu iet uz analīzēm šodien, bet vajag un ir pieraksts, tāpēc palūdzu tētim, lai viņš nāk līdzi un tur man rociņu, iepriekšējās jau bija gana uztraucošas un bailīgas. kaut nu viņš piekristu un man nebūtu atkal vienai jāsēž ar kamolu vēderā tās 15min kuras parasti sanāk gaidīt, un pēc tam ar tādām izbiedēta trusīša acīm jāskatās uz to, kā tas medicīnas personāla pārstāvis sagatavo kaut kādas jocīgas uzpariktes un tikai tīri formāli paskaidro, kāpēc un vispār kas.
es arī negribu zināt, kas tur galu galā ir sanācis: ja nu viņi ir nolasījuši manas domas un redzējuši, ka man no tām mirgojošajām gaismām ar klikšķiem sāka rādīties briesmīgas kara ainas un nosūta mani uz kaut kādu ļauno-iztēles-ainu-ārstniecības iestādi

vēl man nepatīk tas, ka magone klibo, kad atbraukšu atkal mājās pēc šitā izgājiena, būs atkal jāaiznes uz vetklīniku,
viņa klibo tik ļoti, ļoti, tur pakaļķepiņu pavisam augšā un staigājot neliek klāt pie zemes, laikam tad jau ar pašu kāju viss ok, ja tik cītīgi tur un tā. tikai tā pēdas daļa vislaik sarauta tādā kā dūrītē, tur drošvien arī problēma.
i wonder what happened

nē, nē, nēnēnē