akkungs, cik absolūti pretīgs sapnis, biju vēveros, tur nez kāpēc pilna māja pieaugušiem, svešiem cilvēkiem, tad vēl mana mamma un rita. no kaut kurienes nācu, man bija turziņa ar ceptiem kalmāru gredzeniem, ārā tumsa, milzīga tumsa, eju uz māju, te pēkšņi skatos - divas mežacūkas stāv un blenž uz mani. tā neomulīgi, eju tālāk, ieraugu, ka tur arī vilki, un vēl viena liela mežacūka, un visi izskatās traki un ļauni, kā ar kaut kādu maģiju un lielu izsalkumu pārņemti, un skrien manā virzienā. sāku šausmīgi panikot, mest viņiem ar kalmāru riņķīšiem, cerībā, ka šie apstāsies ēst tos, pati skrienu uz mājas pusi, bet cūka mani panāk un lec virsū, es turos tai pie ilkņiem un šausmīgi cenšos sasaukt kādu, mammu, vienalga, cūka nospiež mani zemē un laikam arī pati ir savainojusies, jo vienkārši guļ virsū un es nekur nevaru tikt, šausmīgi baidos, ka atnāks tie vilki un tad nu gan mani apēdīs. tikām mamma atsūta īsziņu, ka viņi pagaidām nenāks mani glābt, citējot kkādus tur saistošos pantus no nez kurienes, cūku pacelt var tikai ar helikopteru, citādāk risks savainot bērna ekstremitātes, un man tāds - wtf, ja mani sagrauzīs vilki, ne tikai ekstremitātes būs savainotas!
kaut kā ar lielām mokām izrušinos no cūkas apakšas un iebēgu mājā, kura turpat divu soļu attālumā, sēžu stūrī un raudu aiz šoka, bet neviens nenāk pat paskatīties, vai man viss kārtībā. te atnāk rita un saka, ka vajag ārdurvis aizvērt, mamma no kaut kādas aizdurves saka, ka vajag arī elektrību izslēgt, jo nāk kkāda vētra
tas nozīmē, ka jāiziet uz mirkli ārā
es šausmīgās bailēs un steigā cenšos to izdarīt, izslēdzu elektrību, skrienu iekšā pa durvīm, bet piesitas kaut kāds melns, neliels suņveidīgs radījums. cenšos to izgrūst pa durvīm un tās aizvērt, bet viņš sāk augt lielāks un lielāks, viņam ir slienaini, asi zobi, viņš bāžas iekšā pa durvīm, es spiežu viņa galvu pa tām ārā ar savām kailām rokām un saucu palīgā ritu, kamēr viņa atnāk, šis man jau ir iekodies rokā, plauksta viņam starp zobiem, neasiņo, bet to spiež arvien ciešāk un ciešāk, tikmēr ir parādījies vēl viens šitāds un grib arī tikt iekšā, es rauju savu roku ārā no viņa zobiem, plaukstu dabūju, bet tad šis iekožas vnk apakšdelmā
rita saka, labi jau, ka tikai vienā, is this your writing hand? un tā ir labā roka
te mums izdodas viņus izgrūst pa durvīm un tās aizslēgt, ejam istabā teikt, ka mums ir problēma, ka viņi tagad drošvien riņķo ap māju, ka vajag aizlikt kko priekšā logiem, lai neredz
tur gultā sēž kkāds nodzēries vīrietis, kuru pirmoreiz redzu, skaidrs, ka viņš nesaprot, ko mēs stāstām
rita paskatās uz loga pusi un nobālē un sastingst, un es zinu, ka viņi ir tur un tūliņ būs iekšā
tad man piezvana brālis un es pamostos, varbūt pat labi, ka neuzzināju, kā šis beidzas
kaut kā ar lielām mokām izrušinos no cūkas apakšas un iebēgu mājā, kura turpat divu soļu attālumā, sēžu stūrī un raudu aiz šoka, bet neviens nenāk pat paskatīties, vai man viss kārtībā. te atnāk rita un saka, ka vajag ārdurvis aizvērt, mamma no kaut kādas aizdurves saka, ka vajag arī elektrību izslēgt, jo nāk kkāda vētra
tas nozīmē, ka jāiziet uz mirkli ārā
es šausmīgās bailēs un steigā cenšos to izdarīt, izslēdzu elektrību, skrienu iekšā pa durvīm, bet piesitas kaut kāds melns, neliels suņveidīgs radījums. cenšos to izgrūst pa durvīm un tās aizvērt, bet viņš sāk augt lielāks un lielāks, viņam ir slienaini, asi zobi, viņš bāžas iekšā pa durvīm, es spiežu viņa galvu pa tām ārā ar savām kailām rokām un saucu palīgā ritu, kamēr viņa atnāk, šis man jau ir iekodies rokā, plauksta viņam starp zobiem, neasiņo, bet to spiež arvien ciešāk un ciešāk, tikmēr ir parādījies vēl viens šitāds un grib arī tikt iekšā, es rauju savu roku ārā no viņa zobiem, plaukstu dabūju, bet tad šis iekožas vnk apakšdelmā
rita saka, labi jau, ka tikai vienā, is this your writing hand? un tā ir labā roka
te mums izdodas viņus izgrūst pa durvīm un tās aizslēgt, ejam istabā teikt, ka mums ir problēma, ka viņi tagad drošvien riņķo ap māju, ka vajag aizlikt kko priekšā logiem, lai neredz
tur gultā sēž kkāds nodzēries vīrietis, kuru pirmoreiz redzu, skaidrs, ka viņš nesaprot, ko mēs stāstām
rita paskatās uz loga pusi un nobālē un sastingst, un es zinu, ka viņi ir tur un tūliņ būs iekšā
tad man piezvana brālis un es pamostos, varbūt pat labi, ka neuzzināju, kā šis beidzas
piešņauktā salvete | nošķaudīties