viens liels mīnuss gulēšanai uz grīdas+gulēšanai ryanair lidmašīnā ir šaaaausmīgi stīvs kakls pēc tam. visādi citādi jau forši, gulēt uz grīdas vispār jau ir fav aktivitāte jau kopš skolas laikiem, heh, vajadzētu uztaisīt lielu fotōalbumu "kur es esmu gulējusi uz grīdas" un aizsūtīt to ševčenkō, surprise surprise, apsaukāšanās neko nemaina un mēs turpinām to darīt, haha

vēl pēc tam atbraukusi mājās es gulēju un sapņoju ļoti daudz seksa ar ļoti daudziem dažādiem cilvēkiem,
no kuriem viens laikam bija kaut kāds atilla hunnis, spriežot pēc tā, cik visai neglīta bija viņa seja ar briesmīgi zemu pieri, bet for some reason ar šo man pat tur laikam bija kaut kāds emocionāls konnekšons, vismaz es atceros, ka bija kaut kādas sarunas arī ar kaut kādiem svešajiem par to, kāds viņš brīnišķīgs, then again, es biju tērpta zvērādās, tas drošvien norāda uz gaumes līmeni

pēc viena cita sapņu seksa, pēc kura tas vīrietis pēc tam aizgāja pa ielu (yeah, viss process laikam arī bija uz ielas, bet kaut kādos ūberpēļos, bet uz ielas) sadevies rociņās ar manu kursabiedreni evelīnu, kura acīmredzami laikam bija viņa draudzene or sth (lai gan es biju izbrīnīta, kā viņa tā pekšņi atmetusi to savu vīrieti, ar kuru viņai miljōns draugbildīšu) es skatījos kaut kādā spogulī un izrādījās, ka man ir totāli viscaur noplēsta āda tādās strēmelēs, tādi kā awful nobrāzumi, pēc kuriem paliek tādas tumšvioletsārtas, biezas kreveles, un mani tas nemaz nepārsteidza

brālis par vārdadienas dāvanu (es viņam uzdāvināju penis pasta ) izteicās lakōniski - "ļoti oriģināli."

reizēm pat mani pašu pārsteidz tas, cik patiesībā liels piemīlīgi-naivas-pasaku-ticības elements dzīvo kaut kur dziļi manās iekšās - es šovakar, iečekojot savu bijušo sākumskolas klasesbiedru domubiedru grupu, ieraugot tajā piereģistrējušos jaunu dalībnieku "agnese un artūrs" milzīgā šokā pieņēmu, ka divi no maniem bijušajiem klasesbiedriem, kas sapārojās kaut kad ap sestās klases beigām vai jau mazliet pēc tam, nu, tādā ~14 gadu vecumā, actually ir kopā joprojām. apskatījos bildes, secināju, nujā, džeks baigi apvēlies, meitene baigi mainījusies, still, izskatās totāli laimīgi, no draugiem klāt pie bildēm komentāri "prieks, ka esat tik ilgi jau kopā"
man tas likās fucking neticami, bet tai pat laikā man pat neienāca prātā doma, kas man ienāca prātā pēc tam, kad bija pagājušas jau vismaz 15 min no brīža, kad konstatēju šķietamo neticamo faktu - tā varētu nebūt tā pati agnese. iegūglēju draugos to agnesi, un, protams, izrādās, ka viņa izskatā nav mainījusies gandrīz nemaz un ka viņai ir kaut kāds babyface puisis dzeltenā pieneņu pļavā. SUCH A FAIL.

tas, kas mani mulsina visvairāk, ir fakts, ka lai gan man doma par to, ka divi intelektuāli neattīstīti klasesbiedri varētu patiešām uzturēt stabilas partnerattiecības 7 gadu garumā kopš nieka četrpadsmit, automātiski šķita absurda, es tomēr noticēju, ka tas ir iespējams.
ffs, es pat domāju spekulatīvas domas par to, kā viņu malfunctioning ģimenes (vienīgais, ko atceros par puisi ir, ka viņa māti sauca vijole un viņa tēvs bija jūrnieks, bet meitenei bija vispār laikam diezgan nelabvēlīga ģimene, mazāks brālis, kurš sāka smēķēt sešu gadu vecumā un aizdomas par vecākiem alkohõliķiem) būtu varējušas radīt tādus psiholõģiskus apstākļus, kas kaut kādā veidā radītu viņiem motivāciju (es gribu beidzot būt mīlēts etc) un pielāgošanās prasmes, kas būtu nepieciešamas, lai attīstītos savietojamos virzienos un patiešām spētu veiksmīgi sadzīvot. protams, pavīdēja arī nejauki skanošā doma "hah, varbūt viņi vienkārši intelektuāli vispār kopš tā laika nav attīstījušies nekādā virzienā", bet es fucking noticēju, ka kaut kas tāds ir iespējams. acīmredzot kaut kas manā galvā nav kārtībā, gah, iešu pavemt riebumā par savu mentālo mazspēju.

hmm, vispār interesanti, ko cilvēki ņemtu no degošas mājas , es tā padomāju, man laikam pietiktu ar mājdzīvniekiem, telefōnu (lai var pateikt mammai, ka nesadegu), datōru (jo tur ir mana dzīve un skola, haha), somiņu, jo tur ir gan maks, gan pase, un riteni. un vairāk laikam nekā tāda materiāla, kas būtu baigi valuable nav. nu, ok, kādu kleitu it kā varētu jau paķert, lai ir ko uzvilkt arī nākamajā dienā, bet, ja godīgi, man laikam vairs nav vērtīgo lietu, un tas mani mazliet mulsina. visu, kas ir mantisks, var nopirkt no jauna par apdrošināšanas izmaksāto naudu.
droši vien es domātu kaut kā citādi, ja dzīvoklis nebūtu apdrošināts, ja es būtu sliktā finansiālā stāvoklī etc.
bet es tāpat zinu, ka iespēja, ka šajā mājā kaut kas aizdegas, ir niecīga.
varbūt tad, ja meteorīts uzkristu. vai arī izrādītos, ka kāds kaimiņš slepeni ražo sprāgstvielas, un viņa dzīvoklis uzietu gaisā un tā. un pat ja kaut kas tāds gadītos, tas nebūtu pirmais ugunsgrēks manā dzīvē, tā ka varbūt man vienkārši ir bērnības trauma, hah. bet datōru gan obligāti vajadzētu izglābt, tur ir pārāk daudz lietu, kuras nekādi nevarētu citādi atgūt, nu, rakstu gali visādi, mh.

bet vispār būs jāpadomā, varbūt man ir vēl kaut kas, par ko vienkārši neesmu aizdomājusies.

šodien neiešu uz biõenerģētiku, lai ceptu sierakūku ar ķiršiem un gatavotu lavaša rullīšus, un es ceru, ka tas manus dziedabiedrus vismaz mazliet priecinās, pacilās un radīs sasniegumu sajūtu par pēdējā laikā paveikto, jo sevišķi mūsu ūberkoncertu parkā

vēl ir tā, ka es esmu mazliet lēna, un tas mani mazliet apbēdina. bet tikai mazliet un tikai mazliet.