laikam sen nebiju pievērsusi detalizētu uzmanību savam nepiesegtajam paskatam dienasgaismā, bet šodien gluži netīšām, īgņojoties par to, ka, lai izvestu suni, jāvelk bikses, atklājās, ka manas kājas ir covered in bruises, divi lieli un 13 mazi, dažādos vecumos (spriežot pēc krāsu variācijām no blāvi dzeltena līdz zilganpelēkam) un spilgtumos

how could i miss this? somebody is abusing me while i sleep, obviously.
conclusion: must set up cameras and create an amateur horror film, haha.

tas ir tik briesmīgi, ka cilvēkiem ir jābaidās būt ne-heteroseksuāliem,
visbriesmīgākie momenti gejufilmās, ko es skatos, ir tie, kurā viens no pāra pieviļ otru, melo, dažreiz arī vērš vardarbību pret savu partneri, tikai tāpēc, ka nespēj atzīt sabiedrībai, draugu lokam, ģimenei, vēl nez kam, ka ir tāds, kāds ir,
tas ir tik briesmīgi, ka pasaule, kurā mēs dzīvojam ir tāda, kur mācību grāmatās ir jāieraksta viedoklis, ka mīlēt un iekārot sava dzimuma cilvēku ir grēks un patolōģija, un kur valdībai šķiet, ka tas ir ok tādas prasības uzspiest. citējot šlāpina twitteri - tad jau "mācītājiem vajadzētu uzdot paust baznīcās alternatīvu viedokli par Dieva eksistenci"
reizēm es jūtos tik atvieglota, ka man patīk arī vīrieši, ak kungs, iedomājoties to, kā reaģētu mana mamma, ja es viņu iepazīstinātu ar kādu sievieti kā ar savu partneri, viņai taču tas liekas tikpat paranormāli kā, es nezinu, trīsgalvains teļš.
pizģec patiesībā tā sabiedrība, kurā dzīvojam.