vakar no rīta pirms gulētiešanas ar brāli noskatījāmies district nine, un es biju šokā, man likās, ka tā būs kkāda kārtējā debīlā action filma, kur viss mindlessly tiek spridzināts un kaut kā tā, bet izrādījās, ka bija gandrīz kā teātrī, kad no sākuma tevi sasmīdina un viss šķiet tik amizanti, bet tad vienā brīdī saproti, ka patiesībā jau tur nav par ko smieties un tas ir tik ļoti skumji un drāma

filmās man labāk patīk tā, dzīvē, savukārt, otrādāk, tikai cik nu bieži tā notiek

vēl es šodien visu dienu pa māju dzīvoju autfitā milzīgs zaļš džemperis+ļoti mazi, violeti šorti, un, lai gan es apzinos, ka tas ir pilnīgi absurds un neiedomājams komplekts, man patika
ārpus mājas gan es, protams, tā neietu

un vēl es šodien izcepu picu visas cepešpannas lielumā, un tagad nav, kas viņu ēd
brālim iedevu līdzi trīs gabalus, nu, apmēram tik, cik salīda rimi lielākajā kastītē, lai atrāda mammai, kādas mēs civilizētas lietas darām, bet tikuntā, man vēl ir puspanna, jācer, ka rīt no rīta es būšu ļoti izsalkusi un arī pusdienās, un vakarā, un visu laiku gribēšu tikai picu. lai gan jāatzīst, ka viņa ir apbrīnojami garšīga. still, dažreiz šādos brīžos, kad kārtējo reizi esmu nofeilojusi ar ēdiena daudzumu, man gribas, kaut man būtu iespēja magically summonot bērnus no āfrikas, padalīties, un tad nosūtīt viņus atpakaļ, bet varbūt arī nē, argh

mazliet tā kā žēl, ka mana babiņa jau ir mirusi, jo šobrīd man ļoti gribas aizbraukt uz bērēm latgalē un padziedāt