es tikko satiku ezīti!
šis gan likās daudz tramīgāks par to, ko sastapu reiz vasarā, tas nepakustējās ne no vietas visu laiku, kamēr biju attālumā, kurā varu paturēt to redzeslokā, kamēr tas vasarīgais pat skatījās man acīs un aiztipināja, kad pakāpāmies pāris soļus promāk

tagad iedomājos, ja nu tas tāpēc, ka viņam patiesībā būtu jābūt vēl ziemas miegā
kad beidzas ežu ziemas miegs? viņš tur ārā nav vnk tik nosalis, ka nevar vairs nekur aiztipināt? tā taču nevajadzētu būt, it kā nav TIK auksts, bet es taču neko nezinu par ežiem! tagad būs jāsatraucas līdz pat rītam vai vēl kādam vēlākam suņa vadājumam, kad varēšu apskatīt, vai viņš ir aizgājis savās gaitās

riteņojos mājās, lija lietus, saslapu slapja, slapja. kas var būt labāk par šo!
es nezinu, tā ir tik lieliska brīvība, tāda i'm in control sajūta, es lemju, vai kustos ātrāk vai lēnāk, es lemju, pa kuru tiltu es braucu, es lemju, vai samirkstu vai nē, es lemju, kad un kur es gribu doties.
un vēl man šausmīgi patīk, kad man priekšā iet cilvēki, un jātiek viņiem garām, tad, ja viņi mani palaiž, kad padzindzinu zvaniņu, garām braucot pateikt paldies, tas ir tik brīnišķīgi, es nezinu, kāpēc, bet tā ir tik forša sajūta, kad tas notiek.

vienmēr, braucot mājup vai promāj ar riteni, es izdomāju tik daudz dažādu lietu, daudz vairāk nekā tad, ja braucu ar sabiedrisko transportu; lai gan sabiedriskajā bieži sanāk, ka jāpavada ilgāks laiks (nu, tur sastrēgumstundās un tā), bet tad es neizdomājos ne uz pusi tik daudz. visādas fantāzijas par kaut kādām labām lietām, kas varētu notikt, plāni tam, ko es gribu darīt, atmiņu apstrāde, kas tik vēl ne.

vēl šonakt man bija forši sapņi, visspilgtāk atceros, kā bužināju bārdu vienam jaunam vīrietim, tā nebija liela, bet tā bija lieliska
ja es būtu vīrietis, es totāli audzētu bārdu un tad visu laiku viņu aiztiktu