šodien tramvajā kāpjot dzirdēju
nākamā pietura - pārsteigums

vēlāk tramvajā, gan citā, kas brauca atpakaļ, redzēju meiteni, kurai bija skaists zaļš mētelis, un šausmīgi plati sāku viņai smaidīt
no sākuma viņa saglabāja saraukto pieri, bet tad ieraudzīja manu zaļo mēteli un laikam saprata, un padevās, un arī pasmaidīja
i could do this for money - smile at people as long as it takes to make them smile, if only it worked that way, if only it worked that way.

tad, kad sapņos sāk rādīties māris brants un statistikas uzdevumi, tad laikam var droši apgalvot, ka esi pilnvērtīgi pārnūģojies pēc maksimuma. pēc šī sapņa, kurā, man šķiet, mums bija aizgrābta diskusija par kaut kādas formulas pielietojamību vai nepielietojamību konkrētos apstākļos, es gan pamodos ar sāpošu vēderu un miegainām acīm, un izlēmu, ka var pagulēt vēl

rezultātā es sapņoju, ka mēs ar andri alsviķos stūra istabā, nevis virtuvē, cepām milzīgu kūku, patiešām milzīgu, vismaz kādi 60x60 centimetri, tā gan bija tāda plātsmaizīga kūka, nevis torte
un vēl bija palikusi pāri mīkla, par kuru mēs šausmīgi smējāmies (?no idea) un ar kuru es ķeskājos un lēju kaut kādā spainī
tad man nez kāpēc visu laiku zuda līdzsvars, staigājot pa to istabu kaut kādos kūkas related errands, un beidzās tas ar to, ka es vienā brīdī nogāzos un tā izripoju ārā no istabas, kā reiz ripojot no kāpas kalngalē. par to mēs arī smējāmies, tad andris kaut kur brauca projām, bet aizmirsa/atstāja kaut kādu savu somu, grāmatu, un telefõnu, uz kuru, līdzko kūka bija izcepusies un es biju piefiksējusi, ka tās mantas tur ir, zvanīja vairāki cilvēki reizē (nezinu, kā tas strādā, sapnī likās gaužām normāli gan tas, ka tā dara, gan tas, ka es zinu, ka tā ir), un es nez kāpēc atbildēju un sāku izmisīgi un satraukti skaidrot kaut ko par to kūku, nevis to, kāpēc es runāju pa svešu telefõnu