cukursēne
27 February 2011 @ 04:41 pm
uzraksti kaut ko priecīgāku  
šodien sapnī redzēju filmu par meiteni, kurai bija kaut kāda grūta dzīve bijusi, un viņa uzrakstīja par to grāmatu, iesniedza kkādam vīrietim to izlasīt, un vīrietis teica, ka tā esot labākā grāmata, ko viņš savā mūžā ir lasījis, bet ka to neviens nekad nepublicēs, lai viņa uzraksta kaut ko priecīgāku. tad meitene mēģināja vīrietim uzmākties, bet viņš bija cēls un teica, ka tā nebūs labi, jo viņa ir par jaunu, un tad nez kāpēc tā meitene sāka dzīvot kopā ar šo vīrieti un viņa ģimeni, un viņi dzīvoja kaut kādā kulbā of some sorts, ar kuru braukāja apkārt, un visiem bija velosipēdi. brīžiem pa vidu šīm ikdienas ainām rādīja kaut kādus meitenes flešbekus vai kaut ko tādu, kur viņa bija tumšā istabā un ar ļoti melnām acīm, un grieza sev matus (viņai bija ļoti blondi mati) vai arī dedzināja papīra lapas un vispār izskatījās tāda naidīgi skumja un biedējoša. vēl var būt, ka tie bija viņas sapņi, jo pēc viena šāda bija tā, ka viņa pamodās un redzēja jūru, viļņus, kas skalojas un aizskar viņas kedotās pēdas un tad atkal atplūst, tad viņa pamodās un visa tā ģimene ar savu kulbu grasījās braukt prom un pamest viņu tajā jūrmalā, un ģimenes meita, kas bija apmēram galvenās varones vecumā, kad pamanīja, ka tā tomēr ir pamodusies, ļoti dusmīgi grūda varonei virsū viņas riteni, kurš iepriekš bija gādīgi nolikts tieši blakus guļošajai viņai. as in, mēs tevi pametam, bet neko nezogam.

bez šī sapņa vēl es sapnī satiku elīzu, kura ar mani pārstāja draudzēties, kad man bija vienpadsmit gadu, bet es vēl tagad, šķiet, atceros viņas mājas telefōna numuru, lai gan tur viņa, protams, droši vien jau vairs nedzīvo. es viņu satiktu netālu no tām ieejas durvīm, kur viņa dzīvoja, kad mēs vēl draudzējāmies, mēs sēdējām uz soliņa un viņa man stāstīja kaut ko, ko es brīžiem nevarēju labi saklausīt, nopratu, ka stāsts ir par kaut kādu viņas mazo māsiņu (lieki teikt, ka dzīvē viņai tādas nebija, kad bijām pazīstamas), kuru viņa tagad vairs nesatiek, jo tā esot aizbraukusi uz madagaskaru. pēcāk izrādījās, ka tas, ko es esmu palaidusi garām ir, ka tajā madagaskarā un indonēzijā (yeah. nezkāpēc sapnī tas bija bezmazvai the same place) tieši notikusi kaut kāda uber-mega-giga dabas katastrōfa, hurricane or something, un tā ir nogalinājusi visus cilvēkus - tāpēc elīza nevis nesatiek māsiņu, jo tā ir pārvākusies uz dzīvi ārzemēs, kā man sākumā šķita, bet tāpēc, ka viņas māsa un māte ir mirušas kopā ar visiem citiem tur tai madagaskarā. tad es ļoti sakaunējos, ka nebiju to uzreiz uztvērusi, bet man tik un tā gribējās teikt, ka ir taču labāk, ka ar kādu nevar satikties, jo tas ir miris, nekā, ja ar kādu nevar satikties, jo tas tevi negrib satikt un aizbrauc uz ārzemēm, lai tiktu no tevis vaļā, jo tas mirušais nav bijis/nav par tevi sliktās domās.

vispār savādi, iepriekšējā naktī es sapnī paspēju apmeklēt veselas divas bēres, un lidot apkārt uz kaut kāda sērfdēļa, un kaut kādā brīdī man bija plāns nodarboties ar seksu ar trim vīriešiem reizē, bet laikam bēru dēļ tas atcēlās, vai arī tāpēc, ka kāds no vīriešiem pret to iebilda, neatceros. bet tomēr, kaut kāda nāvīga tematika, eh. es zinu, ka vienās no tām sapņu bērēm es pat raudāju, bet man šķiet, ka tieši tajās es pat nepazinu to apbērējamo persōnu.
Tags: