šonakts sapņi bija visai interesanti, lai gan quite disturbing,
no pirmā es atkal pamodos kliegdama, tur bija kaut kāds vīrietis, kurš sekoja man ar ritu, kad mēs devāmies pie manis (izkāpa no mašīnas taisni tai brīdī, kad mēs gājām iekšā mājā, un tādā biedējoši konkrētā manierē nāca tieši pie mums), un es izmisīgi spiedu lifta pogu, lai tas atbrauc, pirms vīrietis ienāk iekšā, bet viņš bija ātrāks, lifta durvis bija tikko atvērušās, kad viņš ienāca pa mājas durvīm, un es teicu, rita, nāc, nāc, bet viņa tikai stāvēja lifta durvīs, un tad tas vīrietis bija klāt un es zināju, ka viņš grib darīt man pāri, un es viņu centos izgrūst no lifta, sist viņam, raut aiz matiem, skrāpēt, nu, vienvārdsakot, cīnīties, bet i was totally too weak for this, un es sapratu, ka bez kaut kāda strong man palīdzības neizdosies to vīrieti savaldīt, un es kliedzu, rita, zvani pie kaimiņu durvīm, gan jau kāds būs mājās, vajag, lai kāds palīdz!!!, bet viņa tikai tur stāvēja un skatījās ar tādu startled look un nekustējās, un es šausmīgi kliedzu, un tas vīrietis grāba mani aiz drēbēm un bāza rokas zem svārkiem un viss bija briesmīgi, un es tikai raudāju, kliedzu, un izmisīgi cerēju, ka kāds no kaimiņiem nāks iekšā un pamanīs un palīdzēs, un tā arī es pamodos
otrajam, savukārt, bija ārkārtīgi pleasant sākums, kurā es biju aizbraukusi uz indiju, lai satiktu noru un matīsu, pa ceļam izrādījās, ka tur ir arī mesija; bet visu pēc kārtas - sapnis sākās, kad biju jau ieradusies indijā un soļoju pa ceļu starp visādiem labības un kaut kādu zaļu, garu augu laukiem, man līdzi laikam bija suns, vienā brīdī es apstājos un sajūsmā iedomājos, ka vājprāts, cik viņiem te ir skaisti, jo visu gadu taču ir silts, tātad, visu gadu ir tā, kā šobrīd - tie vārpulauki bija tādi zeltaini un skaisti, un zaļo augu lauki zaļi, un viss vējā viļņojās kā liela jūra, tālumā redzami koki un kaut kāda ēka, uz kuru es, iespējams, eju. tad es pamanu, ka zeltainajā laukā mazliet uz priekšu kāds ir atlaidies, pieeju tuvāk, un tā, izrādās, ir mesija ar vārpu zobos kā fermeriem un tāda priecīga, un saka, ka viņa jau sen gribēja atbraukt, bet, ja būtu zinājusi, ka būs tik forši, noteikti būtu to izdarījusi ātrāk. tā kā es braucu pie noras un matīsa, kuriem ir kaut kāda institūcija, kuras ietvaros viņi tur dzīvo un kurā laikam arī mācās, tad es gāju tālāk, jo man bija jātiek līdz turienei un jāsaskaņo, kur es gulēšu etc.
tuvojoties tiem kokiem, kuri ir paralēli ceļam un kuru zōnā atdalās ~perpendikulārs ceļš, kurš ved uz to ēku (kura, tātad, acīmredzot ir tās institūcijas ēka), es pamanu, ka koku paēnā iekārtojušies uz zemes zālītē guļ cilvēki, no sākuma daži, bet, jo tālāk pa kokuceļu, jo viņu tur vairāk, daļa aizmiguši, daļa nomodā, un vienā bŗīdī es redzu, tur guļ matīss, uz sāniem, plaukstas zem vaiga, tāds smaidīgs, laikam aizmidzis. pienāku tuvāk, viņš pamostas, un es viņam prasu - bet vai tad Tev nebūtu jābūt skolā vai kaut kur, un kur ir nora? uz ko viņš man atbild, ka "the professor calls me "my son!", so i cannot fail!".
tad es acīmredzot esmu jau nonākusi tajā ēkā, satieku tur arī katrīnu rutku, kura saka, ka viņa arī te bija atbraukusi atpūsties, bet dzīvo kopā ar profesōru un visiem tiem studentiem, un laikam kaut kā hinto uz to, ka te ir vēl ib'eri, un es saku - lieliski, vajadzētu nākamo ib balli rīkot indijā! (jo, apparently, tur ir ļoti viegli nokļūt) katrīna gan atsaka, ka tas būtu too much, un pie tam, varētu nebūt tik vienkārši, vai es esot dzirdējusi par Laimiņu? es saku, nē, kas ar viņu? (obviously tas ir kaut kāds cilvēks, ko mēs abas pazīstam) un katrīna man stāsta, ka Laimiņa, redz, esot te atbraukusi mācīties, bet nav zinājusi valodu, uz ko es cenšos iebilst, ka te taču valoda nav svarīga, visi tāpat labi tiek galā, jo mācīties var tāpat, bet katrīna saka nu jā, jā, mācīties var, bet, kad viņa gribēja tikt prom, tad uz robežas bija baigās problēmas, jo viņa neprata valodu, un viņa tā arī gandrīz vairs netika ārā no indijas! bet tad esot noskatījusies filmu "the maurices" (yeah, lol, tagad tikai sapratu, ka, iespējams, tur IR kāda weird sakarība ar brīnišķīgo filmu "Maurice" ) un tikusi atpakaļ mājās. beigās katrīna piemetināja "then again, it was in the fourth grade, so i don't blame her"
pēc tam man tika ierādīta kaut kāda guļamistaba, kura, protams, bija kopīga ar daudziem citiem cilvēkiem, vienkārši gultas rindā, un tur es tad beidzot satieku arī noru, viņa stāsta, ka te esot brīnišķīgi un the professor is a genius. mana gulta bija pie loga, un tā telpa bij tāda diezgan piesmakusi, tāpēc, kamēr mēs runājāmies, es atvēru logu, lai pavēdinātu. pēc tam vēlāk, kad laikam jau jāiet gulēt, logs jau ir ciet, man pa to tiek rādīts uz kaut kādām vietām tālumā, kuras var redzēt, un stāstīts, kā rīt dosimies ekskursijā uz turieni, un pēkšņi pa palodzi, uz kuras es esmu atbalstījusies ar elkoņiem, aizlokās tāda maza (nu, plaukstas garumā) čūskiņa, es domāju, vai pārskatījos?un tad vēl viena, divreiz mazāka, pamanu tai uz muguras to briļļveidīgo zīmējumu un saku, holy shit, there are tiny cobras here! how do we get rid of them, how can i sleep now, when i cannot know there isn't a snake in my bed? un kaut kāda sveša meitene atbild, ka well, around this part of the world snakes are a common thing, see?un tieši tajā mirklī es jūtu, kā man gar muguru un labo roku aizslīd īsta, liela čūska, žņaudzējčūska, vairs ne kobra, un es skatos, tā lien pa palodzi, izlocījusies ap mani, it kā nemanot un nekā nereaģējot uz to, ka es tur esmu, bet es domāju, ka, ja nu es pakustēšos, it might as well attack me, un es sāku kliegt, get it off me, get it off me, why are there snakes in the room?! shouldn't there be a way to keep the outside where they belong? tā meitene smejas un čūska aizritinās viņai gar pleciem tālāk pa istabu kaut kur tālāk tumsā, es tikmēr izmisumā cenšos nekustēties, gaidot, kad vairs čūskas ķermenis nesaskarsies ar manējo. pēc kāda brīža čūska ir prom, es nosacīti atviegloti nopūšos (jo ko var zināt, varbūt viss ir pilns ar tām mazajām) un prasu, what can be done to keep them out? un meitene saka, well, when you air the room, you should do so by opening the window only a little crack and keep a close watch, so that if any snakes try to come in, you can quickly close the window, un tad man ir tāds omg, are you trying to tell me that it was ME who let them in?!!
tad tālāk ir kaut kāda jocīga, pelēka telpa (telpa nevis kā istaba, bet telpa, nu, space, vieta, apkārtne) bez robežām, kur esmu es ar tiem cilvēkiem un savu suni, un man ir grozs, un pēkšņi no visām pusēm skrien visādi suņi, lieli, mazi, un lec iekšā tajā grozā
un tad we're all ported to some..place, tāds kā cietoksnis kā kas, kur laikam tie, kas mācās institūcijā, tiek pārbaudīti, un tur ir jācīnās ar kaut kādiem dīvainiem cilvēkiem, man nav ieroča, es stāvu tieši blakus vienam vīrietim-pretiniekam, kuram kāds no tiem pārējiem, ar ko kopā es tur ieportojos, iešauj ar bultu, un var redzēt tā vīrieša health viņam uz muguras tākā mugurkaulā tādu gaismas līniju, un tā vispār nav samazinājusies, un man paliek ļoti nepatīkami tur būt un neko nevarēt, man gribas kaut ko darīt!, un es izrauju to bultu no tā vīrieša, un ieduru viņam to acī. viņš nekustas, bet arī health bar nav samazinājies, un tad es jau tā dusmīgi izrauju to bultu viņam no acs un duru atkal un atkal, un atkal kā ar dunci viņam acī ar to bultu, un vienā brīdī pamanu, ka health bar beidzot sāk sarukt, un ar to arī viss beidzas
no pirmā es atkal pamodos kliegdama, tur bija kaut kāds vīrietis, kurš sekoja man ar ritu, kad mēs devāmies pie manis (izkāpa no mašīnas taisni tai brīdī, kad mēs gājām iekšā mājā, un tādā biedējoši konkrētā manierē nāca tieši pie mums), un es izmisīgi spiedu lifta pogu, lai tas atbrauc, pirms vīrietis ienāk iekšā, bet viņš bija ātrāks, lifta durvis bija tikko atvērušās, kad viņš ienāca pa mājas durvīm, un es teicu, rita, nāc, nāc, bet viņa tikai stāvēja lifta durvīs, un tad tas vīrietis bija klāt un es zināju, ka viņš grib darīt man pāri, un es viņu centos izgrūst no lifta, sist viņam, raut aiz matiem, skrāpēt, nu, vienvārdsakot, cīnīties, bet i was totally too weak for this, un es sapratu, ka bez kaut kāda strong man palīdzības neizdosies to vīrieti savaldīt, un es kliedzu, rita, zvani pie kaimiņu durvīm, gan jau kāds būs mājās, vajag, lai kāds palīdz!!!, bet viņa tikai tur stāvēja un skatījās ar tādu startled look un nekustējās, un es šausmīgi kliedzu, un tas vīrietis grāba mani aiz drēbēm un bāza rokas zem svārkiem un viss bija briesmīgi, un es tikai raudāju, kliedzu, un izmisīgi cerēju, ka kāds no kaimiņiem nāks iekšā un pamanīs un palīdzēs, un tā arī es pamodos
otrajam, savukārt, bija ārkārtīgi pleasant sākums, kurā es biju aizbraukusi uz indiju, lai satiktu noru un matīsu, pa ceļam izrādījās, ka tur ir arī mesija; bet visu pēc kārtas - sapnis sākās, kad biju jau ieradusies indijā un soļoju pa ceļu starp visādiem labības un kaut kādu zaļu, garu augu laukiem, man līdzi laikam bija suns, vienā brīdī es apstājos un sajūsmā iedomājos, ka vājprāts, cik viņiem te ir skaisti, jo visu gadu taču ir silts, tātad, visu gadu ir tā, kā šobrīd - tie vārpulauki bija tādi zeltaini un skaisti, un zaļo augu lauki zaļi, un viss vējā viļņojās kā liela jūra, tālumā redzami koki un kaut kāda ēka, uz kuru es, iespējams, eju. tad es pamanu, ka zeltainajā laukā mazliet uz priekšu kāds ir atlaidies, pieeju tuvāk, un tā, izrādās, ir mesija ar vārpu zobos kā fermeriem un tāda priecīga, un saka, ka viņa jau sen gribēja atbraukt, bet, ja būtu zinājusi, ka būs tik forši, noteikti būtu to izdarījusi ātrāk. tā kā es braucu pie noras un matīsa, kuriem ir kaut kāda institūcija, kuras ietvaros viņi tur dzīvo un kurā laikam arī mācās, tad es gāju tālāk, jo man bija jātiek līdz turienei un jāsaskaņo, kur es gulēšu etc.
tuvojoties tiem kokiem, kuri ir paralēli ceļam un kuru zōnā atdalās ~perpendikulārs ceļš, kurš ved uz to ēku (kura, tātad, acīmredzot ir tās institūcijas ēka), es pamanu, ka koku paēnā iekārtojušies uz zemes zālītē guļ cilvēki, no sākuma daži, bet, jo tālāk pa kokuceļu, jo viņu tur vairāk, daļa aizmiguši, daļa nomodā, un vienā bŗīdī es redzu, tur guļ matīss, uz sāniem, plaukstas zem vaiga, tāds smaidīgs, laikam aizmidzis. pienāku tuvāk, viņš pamostas, un es viņam prasu - bet vai tad Tev nebūtu jābūt skolā vai kaut kur, un kur ir nora? uz ko viņš man atbild, ka "the professor calls me "my son!", so i cannot fail!".
tad es acīmredzot esmu jau nonākusi tajā ēkā, satieku tur arī katrīnu rutku, kura saka, ka viņa arī te bija atbraukusi atpūsties, bet dzīvo kopā ar profesōru un visiem tiem studentiem, un laikam kaut kā hinto uz to, ka te ir vēl ib'eri, un es saku - lieliski, vajadzētu nākamo ib balli rīkot indijā! (jo, apparently, tur ir ļoti viegli nokļūt) katrīna gan atsaka, ka tas būtu too much, un pie tam, varētu nebūt tik vienkārši, vai es esot dzirdējusi par Laimiņu? es saku, nē, kas ar viņu? (obviously tas ir kaut kāds cilvēks, ko mēs abas pazīstam) un katrīna man stāsta, ka Laimiņa, redz, esot te atbraukusi mācīties, bet nav zinājusi valodu, uz ko es cenšos iebilst, ka te taču valoda nav svarīga, visi tāpat labi tiek galā, jo mācīties var tāpat, bet katrīna saka nu jā, jā, mācīties var, bet, kad viņa gribēja tikt prom, tad uz robežas bija baigās problēmas, jo viņa neprata valodu, un viņa tā arī gandrīz vairs netika ārā no indijas! bet tad esot noskatījusies filmu "the maurices" (yeah, lol, tagad tikai sapratu, ka, iespējams, tur IR kāda weird sakarība ar brīnišķīgo filmu "Maurice" ) un tikusi atpakaļ mājās. beigās katrīna piemetināja "then again, it was in the fourth grade, so i don't blame her"
pēc tam man tika ierādīta kaut kāda guļamistaba, kura, protams, bija kopīga ar daudziem citiem cilvēkiem, vienkārši gultas rindā, un tur es tad beidzot satieku arī noru, viņa stāsta, ka te esot brīnišķīgi un the professor is a genius. mana gulta bija pie loga, un tā telpa bij tāda diezgan piesmakusi, tāpēc, kamēr mēs runājāmies, es atvēru logu, lai pavēdinātu. pēc tam vēlāk, kad laikam jau jāiet gulēt, logs jau ir ciet, man pa to tiek rādīts uz kaut kādām vietām tālumā, kuras var redzēt, un stāstīts, kā rīt dosimies ekskursijā uz turieni, un pēkšņi pa palodzi, uz kuras es esmu atbalstījusies ar elkoņiem, aizlokās tāda maza (nu, plaukstas garumā) čūskiņa, es domāju, vai pārskatījos?un tad vēl viena, divreiz mazāka, pamanu tai uz muguras to briļļveidīgo zīmējumu un saku, holy shit, there are tiny cobras here! how do we get rid of them, how can i sleep now, when i cannot know there isn't a snake in my bed? un kaut kāda sveša meitene atbild, ka well, around this part of the world snakes are a common thing, see?un tieši tajā mirklī es jūtu, kā man gar muguru un labo roku aizslīd īsta, liela čūska, žņaudzējčūska, vairs ne kobra, un es skatos, tā lien pa palodzi, izlocījusies ap mani, it kā nemanot un nekā nereaģējot uz to, ka es tur esmu, bet es domāju, ka, ja nu es pakustēšos, it might as well attack me, un es sāku kliegt, get it off me, get it off me, why are there snakes in the room?! shouldn't there be a way to keep the outside where they belong? tā meitene smejas un čūska aizritinās viņai gar pleciem tālāk pa istabu kaut kur tālāk tumsā, es tikmēr izmisumā cenšos nekustēties, gaidot, kad vairs čūskas ķermenis nesaskarsies ar manējo. pēc kāda brīža čūska ir prom, es nosacīti atviegloti nopūšos (jo ko var zināt, varbūt viss ir pilns ar tām mazajām) un prasu, what can be done to keep them out? un meitene saka, well, when you air the room, you should do so by opening the window only a little crack and keep a close watch, so that if any snakes try to come in, you can quickly close the window, un tad man ir tāds omg, are you trying to tell me that it was ME who let them in?!!
tad tālāk ir kaut kāda jocīga, pelēka telpa (telpa nevis kā istaba, bet telpa, nu, space, vieta, apkārtne) bez robežām, kur esmu es ar tiem cilvēkiem un savu suni, un man ir grozs, un pēkšņi no visām pusēm skrien visādi suņi, lieli, mazi, un lec iekšā tajā grozā
un tad we're all ported to some..place, tāds kā cietoksnis kā kas, kur laikam tie, kas mācās institūcijā, tiek pārbaudīti, un tur ir jācīnās ar kaut kādiem dīvainiem cilvēkiem, man nav ieroča, es stāvu tieši blakus vienam vīrietim-pretiniekam, kuram kāds no tiem pārējiem, ar ko kopā es tur ieportojos, iešauj ar bultu, un var redzēt tā vīrieša health viņam uz muguras tākā mugurkaulā tādu gaismas līniju, un tā vispār nav samazinājusies, un man paliek ļoti nepatīkami tur būt un neko nevarēt, man gribas kaut ko darīt!, un es izrauju to bultu no tā vīrieša, un ieduru viņam to acī. viņš nekustas, bet arī health bar nav samazinājies, un tad es jau tā dusmīgi izrauju to bultu viņam no acs un duru atkal un atkal, un atkal kā ar dunci viņam acī ar to bultu, un vienā brīdī pamanu, ka health bar beidzot sāk sarukt, un ar to arī viss beidzas
piešņauktā salvete | nošķaudīties