vispār, kārtējo reizi manas kārtējās ilūzijas ir mazliet sagrautas, tikko noskatījāmies star wars otro filmu un, kad brālis būs pasnaudis, skatīsismies trešo, un es esmu šausmīgā šokā par to, cik tās filmas ir, well, smieklīgas, saraustītas un generally mākslinieciski bezvērtīgas. then again, šīs abas ir filmētas netiksenajā pagātnē, un līdz oriģinlsākumam vēl jātiek, bet redz, es nekad nebiju laikam redzējusi no sākuma līdz galama nevienu pašu starwars filmu, un man šķita, ka tās kaut kādā mērā ir the essence of awesomeness, un sāga, un diženi notikumi, un well developed, interesting characters, bet tagad es nesaprotu, no kuras pakaļas es šādu priekšstatu izrāvu. hell, man patīk tikai jōda, jo viņš ir mazs, zaļš, gudrs un lēkā apkārt, un tā kā obi vans ir makgregōrs, tad he gets bonus points, lai gan viņš arī ir quite the whiny bitch. vispār tur visi kkādi vai nu whiny vai stulbi. nu labi, mace windu piemīt kaut kas no tā episkuma, kādu es piedēvēju zvaigžņukariem, bet viņš jau tajās pirmajās divās gandrīz neko nedara, un man nav ne jausmas, vai turpmāk darīs. jācer, ka ne, jo nekā nedarīšana varētu būt vienīgais veids kā pasargāt tēlu no izgāšanās.

jā, pamodināta es tiku tikai ar pusstundas nokavēšanos, ap pusvienpadsmitiem, ar no telefōna atskaņotu traka krieva mūziku, kurai bija kaut kāds monotōns sausu bungu pavadījums un tas vīrietis kaut ko gaudoja pa virsu. no sākuma tas bija mazliet nepatīkami, tad tas iekļāvās manā sapnī par pūķiem un traktōriem, bet tad kļuva extremely irritating (jo tās bungas bija sasodīti monotōnas un vīrietis skanēja kā aizkauts), un man nācās celties augšā to live another beautiful day.
forši strīdējos ar māti pa telefōnu, lai aizstāvētu brāli
pa telefōnu ir vieglāk, jo nevar redzēt, kā viņa uzmet lūpu, kad tuvojas raudāšanas moments, un es zinu, ka man bija taisnība un viņas apgalvojumos daudzviet bija liels lōģikas trūkums, bet es zinu, ka it's mainly due to brain turning into rock-solid scar tissue
pa telefōnu var distancēties mazliet, un skaidrot argumentus holistiski, tikai diemžēl tas ne vienmēr nes gaidīto rezultātu, bet mierīga runāšana priecīgā balsī laikam kaut ko dod - vispār sāk likties, ka mamma dažbrīd mēdz kļūt par tādu kā dzīvnieciņu, kurš patiesībā neko īpaši nesaprot no tā, ko tu saki un arī pats neko jēdzīgu nespēj izdvest, un vienīgais, ko var darīt, ir iedvest tam kaut kādas izjūtas ar citām metōdēm, uzmanības novēršanu, balss toņa pielāgošanu
fucking zirgu vārdotājs, hell yeah.
but a lot of what happens still stings.

bet tagad varētu ēst picu un beidzot pievērsties tiem star wars, un kas būs tālāk, tad jau redzēs.