un vispār man ļotiļotiļoti patīk tāda visai randomātiska kopbūtne kā pēc neeksistējošā eksāmena aizbraukt pie Ritas uz pekumāju un tur priecāties par koku un tunci, un filmu, un jūtūbes videō, un zīmēt brāļa mājasdarbu, un vienkārši turpat vien būt ar konkrēto Rrr persōnu

tāda kā priecīga un mierīga fōna vibrācija, kas ir vienmēr, bet tādos saskaņas brīžos izceļas priekšplānā
pēdējā laikā sanāk šad tad tā īpaši labi to atskārst

un vēl es šodien otrajā elpā redzēju vēl sēžamspilvenus, kas gan ir divreiz mazāki kā manējie un kuru cenu es nenoskaidroju, bet ja nu tie būtu lēti, manī mīt liels kārdinājums tos iegādāt, jo tādu jau diez vai var būt īpaši par daudz, he.

un vēl man bija nogurdinoši, bet aizraujoši sapņi, no kuriem vienā man uzbruka ārprātīgi resns vīrietis, ar kuru kaujoties, es tam kodu milzonīgajā dubultzodā. par pārējiem es vairs īsti neatceros, un par to man žēl.

un vēl mani mazliet biedē (bet nu tā in sumsort of a funny way, kad tu jūties tā nervōzi un paranoīdi, kaut arī nav nekādu jēdzīgu iemeslu) viens mans kaimiņš no trešā stāva. es pat nezinu, kāds viņš izskatās, bet ļoti labi pazīstu viņa melno, kapučaino siluetu, kuru es redzu uz balkōna katru reizi, kad nāku mājās - un es pat īpaši nepārspīlēju, tas tur tiešām ir katru vakaru/nakti, un kautkāpēc tas mani biedē. un, nē, it's not a cardboard man, unfortunately, jo tas kustas un dienā tur nav. bet naktīs gan regulāri. what if he's THE vampire? :D

šonakt es sapnī cīnījos (no sākuma gan bēgu no tās, slēpjoties kkādā jocīgā bibliotēkā, kur nevarēju atrast telpu bez logiem, lai čūska mani neredzētu, bet pēc tam gan cīnījos) ar milzīgu jūras čūsku, kura galu galā bija jāpieveic, izdurot tai acis ar adatām, bet tad pamodos un sapratu, ka eksāmens ir rītdien, nevis šodien. vēl es sapnī redzēju miiiiilzīgu vilnas zeķu veikalu, kurš bija tā kā kopā ar satori grāmatnīcu, un vēl tur kopā ar to bija kkāds muzejs un kafejnīca, un es skaidroju brālim, kā tas var būt, ka visas šīs lietas ir vienuviet, it kā saucas arī vienādi, bet nav viens un tas pats un katrā strādā citi cilvēki

vispār skatoties dokumentālas filmas par nejaukiem zinātniekiem, man pilnīgi sasāpas sirsniņa, nu kā var šitādas meangirls intrigas

un tad vēl iedomājoties, ka potenciāli jau pie mums arī tā varētu gadīties, ui, cik vienkārši, since mums tā antropolōgu pasaulīte jau pagaidām tāda tik ļoti maza.. nu, pilnīgi tā baisi paliek. brrr.