cukursēne
07 December 2010 @ 02:09 pm
labrīt, zvirbulīt  
tādi interesanti sapņi, kur vispirms kaut kādas sanāksmes laikā kāmis iešāva kaut kādam cilvēkam galvā, un tam izkrita mute - izskatījās pēc tāda kā knupīša ar zobiem iekšā, un es mazliet satrūkos
bet pirms tam mēs sēdējām kaut kādā tumšā telpā, kur bija statīvi (nu, tādi kā veikalos, kur uz stienišīem sakarina daudz mantiņu plastmasas iepakojumos), kuros sakarinātas rotaļlietas - tālvadības pultis mašīnītēm un action figures ar kkādiem nindzjām, un no blakus istabas ienāca kaut kāda meitene un izsludināja konkursu, kurā laikam uz ātrumu jāizvada mašīnīte cautri labirintam, es neatceros, kas bija piedāvāts balvā, bet tas bija kaut kas labs un desirable. es mudināju kāmi paņemt kādu pulti no tā statīva un piedalīties, jo laika izlemšanai bija tikai kādas piecas minūtes, bet kaut kādu iemeslu pēc neizdevās sacensībās iesaistīties, un uzvarēja vienīgais dalībnieks, tās meitenes brālis, kurš arī pirmāk bija savācis vienu pulti no statīva, to, kura izskatījās jau tāda nolietota, so man bija aizdomas pēc tam, ka viņš būtu uzvarējis jebkurā gadījumā, jo bija daudz vairāk trenējies. tā mēs netikām pie milzu bagātības (vismaz man šķiet, ka tas bija tas, ko varēja dabūt, jo kaut kāda tāda sajūta man bija). un jocīgi bija tas, ka visu laiku bija tumšs, as in, netika ieslēgtas gaismas, un visi staigāja apkārt pidžamās un naktskreklos.

man šķiet, i too was scheduled for a shot in the head with that gun
bet es neatceros to sajūtu, ka man rokās būtu iekritusi mana mute
Tags:
 
 
cukursēne
07 December 2010 @ 07:58 pm
ikdienas dzīves  
man ārkārtīgi patīk vērot, kā savstarpēji interacto mani kaķi. tas ir tik skaisti, mīļi un jauki.

un es domāju par pagātni un patterniem, par self-fulfilling prophecies un apburtajiem lokiem, par intelektu un to, kāpēc es nemāku izteikties tā, kā gribētos, par vārdisku formu lietām, kuras nemaz nevar, par to, kā es organizēju dzīvi, par to, kāpēc ir noticis tieši tā