vēl man bija ārkārtīgi interesants sapnis, kurā es ar draugiem biju vēveros, visi nez kāpēc vilka mugurā kaut kādas dīvainas, nesmukas drēbes, nu, halātus kaut kādus un tā, un gribēja iet gulēt, bet pirms tam man bija viņiem jāsataisa ēst. tad es izgāju ārā uz lieveņa uz mirkli, un ieraudzīju, ka p to ceļu, kas ved uz ezeru, garām skrien cilvēki, viens pēc otra, nu, tādas kā sacensības, pekšņi viens pagriežas, skrien pa kalnu augšā un manā pagalmā, taisni gar durvīm un prom, tālāk tur pa ābeļu taku uz latvāņiem [visvairāk] aizaugušo pļavu. sabrīnījos un platu muti paliku stāvam, nevarēju saprast, kāpēc viņš šitā, tad izdomāju, ka drošvien mēģina sacensībām atrast shortcut, te pēkšņi vēl viens skrien garām, un es atpazīstu savu sen bijušo dīvaino klases biedru Laimoni Čerņavski, kas katru krievu valodu gāja uz tualeti tieši 20min pēc stundas sākuma, pa gaiteņiem mēdza pārvietoties dejas solī un dziedāja penālī kā mikrofōnā. es izsaucos - Laimoni! čau! un viņš pagriežas, apstājas, tāds smaidīgs, priecīgs, te pēkšņi pa durvīm iznāk oskars un prasa man, kas te notiek, tad ierauga vēl vienu jaunekli, kas skrien iekšā pagalmā, un saka - ō, vanagu dāvi, kā tu šeit gadījies? (man kādreiz bija tāds skolasbiedrs dāvis vanags, bet nu, šitā persōna galīgu nezskatījās pēc viņa, un arī par vanagu dāvi viņu, šķiet, nesauca..) un tad es nezinu, kas man notika, bet es saku - es viņus tieši aicināju nākt ar mums dzert! bet tikai tad, ja pašiem savs alus. (te es tā stulbi iesmējos) puiši, droši, es pagatavošu kaut ko ēdamu! un tie, kas mājā, nāk ārā, kaut ko skatās, nesaprot, tie, kas atnākuši, savukārt, priecājas par aicinājumu, un man nez kāpēc ir histēriski smieklīgi, un es tikai smejos un smejos, līka palikdama, pa vidu izsakot visādus komentārus par ēst gatavošanu, kā es cepšu plācenīšus un desas, kas man šķiet tik neiedomājami smieklīgi, un tad izrādās, ka man arī mugurā ir neglīts halāts un es pamostos

es tā arī neuzzināju, kas tās bija par sacensībām, kur viņi tik cītīgi piedalījās, bet sapnī man tas nez kāpēc nepavisam nešķita svarīgi

satinies deķī gaida ūdens tvaikus
sarāvies mazs kā cukura gabaliņš
kūst pasaules tējā

/krišjānis zeļģis





jā, jā, jājājā.
un grāmatiņa tieši tik gara, lai, braucot autōbusā, var izskriet cauri, un tad mājās vēl, lēnām, pa vienam, nu, tā pakāpeniski vēlreiz skatīt. un zināt, ka es to darīšu vēl.