es ļoti, ļoti, ļoti mīlu savu tēti!

mēs pie pusdienām un vīna glāzes izrunājām simts un vienu lietu, sākot no ūdenskrāniem un beidzot ar sociōniku/mbti (well, nu, manu edited versiju), un viņš visu saprata un visam kam piekrita, un bija tā ļoti jauki, un mēs tik labi saprotamies, un es galīgi nemaz vairs nedomāju, ka esmu adoptēta, kā man šķita, kad man bija divpadsmit gadu.

brīnišķīgi, vienkārši brīnišķīgi.

ā, un vēl viena labā ziņa - pēc mēneša man būs brīnumjauka virtuve, viss kā nākas. sieviete, kura to visu kārtoja un arī dizainēja no moduļmēbeļiem, Ieva Laukmane, totāli forša (šo drīkst uzskatīt par manu privātu lēmumu reklamēt, bet tā tiešām bija ļoti laba klientu apkalpošana), lai gan pašā pirmajā sastapšanās reizē pašā sākumā man likās, ka viņa mani ienīst, tagad man likās, ka viņa ir foršākais mēbeļvietas darbinieks, ko jebkad gadījies sastapt. savstarpēja jokuspēja, atbild uz visiem maniem dumjajiem jautājumiem un dod lieliskus, godīgus padomus lietišķā formā, nemēģina pārdot to vis-vis-vis-dārgāko, un vispār. viņa arī bija ļoti glīta, un man bija neticami patīkams viss šis virtuves iegūšanas process. un! viņa konsekventi teica "gružkaste", nevis miskaste vai kā tamlīdzīgi, un tas skan jauki un ir tā oriģināli.

vienvārdsakot, vīī! ņurr, prieciņš.