tik stulbi viss,
protams, ka virtuves uzmērītāja man zvana tieši tad, kad vēl dienā paredzēta viena lekcija un pēc tam mēģinājums, un viņa, protams, var ierasties tikai šodien un tikai tad, kad ir mēģinājums, uz kuru es nevaru neiet, jo nebiju jau uz iepriekšējo, lai ietu uz teātri, un neviena rada gabala nav mājās, ar ko varētu laicīgi sarunāt un atdot atslēgas, bet tā kā bez tā nevar iztikt, tad jāgaida brālis, rezultāts - lekcija čuš-tu-tū, mēģinājums stresains, jo jāgaida mērītājdāmas zvans un jāveido sociāla saikne starp viņu un brāli un, ehh. bet vismaz es atbalstīju cīņu pret krūts vēzi, pieturas nervusēnē pērkot šokolādi, lai glikōze radītu mieru un labsajūtu.

tā skumīgi. kāpēc šitā notiek vienmēr, ilgu laiku gaidu, kad kaut kas notiks, un tad, kad beigās notiek, tad galīgi nelaikā. ņehh.

braucu mikriņā uz skolu
un tur kaut kāda krievu dziesma


kolambija pikčers ņe predstavļajet
kak harašo mņe s taboju bivajet


kautkātā. interesanti.