kaut kāda tāda ļoti ekspresionistiska sajūta, viss kas notiek, un arvien vairāk tādu brīžu, kad ne no šā, ne no tā liekas, ka tiešām ir taisnība, ka pasaule ir bīstama un neieinteresēta, viss, kas ir apkārt, vēl mums visiem ļaunu, un ko es zinu, kurš no tiem mums patiesībā ir 'apkārt', nevis 'mēs'. tādi pēkšņi mazi vulkāniņi, pagriezt galvu, ieraudzīt, izlasīt, padzirdēt, un sajusties vienkārši kā izvirst ejiet jūs visi dirst, ne uz vienu generally netēmējot. arī pārtika negremojas, ēst vispār nav nekādas jegas, tāpat pēc tam tikai sāp, smags vai vemt. antibiōtikas ir vienkārši vislielākais sūds pasaulē.
kaut kā nepareizi, kaut kā muļķīgi.