šorīt es iepazinos ar brīnumjauku vīru, kuru sastapu stokmann tunelī. sākumā man šķita, ka viņš gribēs naudu vai kaut ko man pārdot, jo man bija kapuce uz acīm, un es viņu īsti neredzēju, tikai dzirdēju, ka kāds no sāna saka "atvainojiet! atvainojiet!"
es reluctantly pagriezos, domājot, ko darīt, dot naudu vai kaut kā viltīgi izšmaukt, un tad viņš man pajautāja ceļu līdz stacijas pulkstenim.
es sāku skaidrot, bet viņš īsti nedzirdēja, jo tunelī spēlēja akordeōnists, un tā es uzzināju, ka patiesībā viņam vajag nevis stacijas pulksteni, bet gan 18.,11.,23. trolejbusa galapunktu, un uzzināju, ka viņš slikti redz, ko jau būtu nopratusi arī pati, jo viena acs viņam bija tieši kā babiņai, kad viņa jau vairs neko īsti neredzēja. tikpat miglaina, tikpat zila.
es teicu, ka eju tieši uz turieni un viņu pavadīšu (kas nebija īsti melots. es gan patiesībā gribēju braukt mājās ar autōbusu, bet mikriņš taču arī man der), viņš gan centās iebilst, ka mani kavēs, es teicu, ka es nesteidzos (kas pavisam un nekādi nebija melots) un tā nu es lēnā garā pavadīju šo brīnumjauko vīru, kuram pat nezinu vārdu. ārā no tuneļa bija spēcīgs vējš, tāpēc es nesu viņa lietussargu un viņš ieķērās man elkonī, un mēs runājāmies par laikapstākļiem un to,kā x-ciemā (neatceros, diemžēl, bet nu, viens no tiuem daudzajiem jūrmalas rajōniem, kā plakanciems un tie pārējie), no kurienes viņš atbraucis, vēl vakar esot bijis tik silts, ka 23 grādi ēnā, un kā tāpēc viņš esot vasarīgi apģērbies, un es teicu, ka gan jau būs atvasara vēl, un viņš teica, ka visā eirōpā ir šitāds draņķīgs laiks un kā gan mēs kartupeļus novāksim, vai tik nebūs jāmirst badā, un es teicu, ka nē, nīderlandē ir vasara, jo tā saka roberts, un viņš tur mācās par dārznieku, tāpēc vismaz kaut kur kaut kas būs novācams tomēr, un es visu laiku jutos tik normāli un tik labi, kā nebiju jutusies jau kādu brīdi.
tagad, kad es mēģinu atsaukt atmiņā viņa seju, kāda tā bija tieši pirms mēs atvadījāmies un viņš iekāpa trolejbusā, tā izskatās gandrīz tieši tāda, kā babiņai, bet es zinu, ka tas tā ir tikai tāpēc, ka mūsu smadzenes ir nepilnvērtīgas, un es spēju atsaukt prātā tikai pazīstamākos features.
es reluctantly pagriezos, domājot, ko darīt, dot naudu vai kaut kā viltīgi izšmaukt, un tad viņš man pajautāja ceļu līdz stacijas pulkstenim.
es sāku skaidrot, bet viņš īsti nedzirdēja, jo tunelī spēlēja akordeōnists, un tā es uzzināju, ka patiesībā viņam vajag nevis stacijas pulksteni, bet gan 18.,11.,23. trolejbusa galapunktu, un uzzināju, ka viņš slikti redz, ko jau būtu nopratusi arī pati, jo viena acs viņam bija tieši kā babiņai, kad viņa jau vairs neko īsti neredzēja. tikpat miglaina, tikpat zila.
es teicu, ka eju tieši uz turieni un viņu pavadīšu (kas nebija īsti melots. es gan patiesībā gribēju braukt mājās ar autōbusu, bet mikriņš taču arī man der), viņš gan centās iebilst, ka mani kavēs, es teicu, ka es nesteidzos (kas pavisam un nekādi nebija melots) un tā nu es lēnā garā pavadīju šo brīnumjauko vīru, kuram pat nezinu vārdu. ārā no tuneļa bija spēcīgs vējš, tāpēc es nesu viņa lietussargu un viņš ieķērās man elkonī, un mēs runājāmies par laikapstākļiem un to,kā x-ciemā (neatceros, diemžēl, bet nu, viens no tiuem daudzajiem jūrmalas rajōniem, kā plakanciems un tie pārējie), no kurienes viņš atbraucis, vēl vakar esot bijis tik silts, ka 23 grādi ēnā, un kā tāpēc viņš esot vasarīgi apģērbies, un es teicu, ka gan jau būs atvasara vēl, un viņš teica, ka visā eirōpā ir šitāds draņķīgs laiks un kā gan mēs kartupeļus novāksim, vai tik nebūs jāmirst badā, un es teicu, ka nē, nīderlandē ir vasara, jo tā saka roberts, un viņš tur mācās par dārznieku, tāpēc vismaz kaut kur kaut kas būs novācams tomēr, un es visu laiku jutos tik normāli un tik labi, kā nebiju jutusies jau kādu brīdi.
tagad, kad es mēģinu atsaukt atmiņā viņa seju, kāda tā bija tieši pirms mēs atvadījāmies un viņš iekāpa trolejbusā, tā izskatās gandrīz tieši tāda, kā babiņai, bet es zinu, ka tas tā ir tikai tāpēc, ka mūsu smadzenes ir nepilnvērtīgas, un es spēju atsaukt prātā tikai pazīstamākos features.
nošķaudīties
