vienā brīdī to divarpus aktīvas gandrīz-bērnkopības dienu man cauri izskrēja tāds gandrīz līdz sāpēm liels bērnmīļums, tāda apziņa, ka, ja labi gribētu, tādi varētu jau būt arī mani (jo reproduktīvo vecumu es sasniedzu jau pirms vairāk nekā trīs gadiem, tātad - man varētu būt gandrīz trīsgadīgs un viengadīgs bērns), tāda šausmīga ilgošanās pēc tādas nākotnes, tik ļoti liela sajūta, jā. un tad pēc tam vēlāk naktī man uznāca tā neracionālā baile,: ko tad, ja visas manas draudzenes, kuras lepni apgalvo, ka "man bērnus nevajag" vai "vairāk kā viens bērns ir par daudz" vai visādas citādas absurdas nejēdzēdzības, dabūs, cik tik uziet, un man kaut kādu savādu, ļaunu, neticamu iemeslu dēļ pēkšņi netiks. *nospļaujas pār kreiso plecu, pieklauvē pie koka, pārmet krustu etc māņticīgās darbības* cik tas būtu ārprātīgi, ārprātīgi netaisnīgi. jo, jo vairāk laika es pavadu ar mazajiem jauniešiem, jo vairāk es redzu visādus baisos niķus un sliktuzvedību un visas tās grūtības, kas rodas, jo vairāk man gribas to visu kādreiz, lai cik dīvaini tas arī nebūtu. laikam tāpēc, ka tad tas labums liekas košāks, ja ir, ar ko salīdzināt - ja bērns visu laiku dara kaut ko cute, tad tas neiespaido tik ļoti, ja tas cute nāk pārmaiņus ar grūti savācamu dusmīgu niķošanos. un var jau būt, ka tas ir iedomīgi un nepamatoti, bet man liekas, ka man priekš necik nepadzīvojušas meitenes diezgan labi sanāk. man šķiet, ka es kādreiz būšu jauka mamma. bet ko gan es zinu.

es tikai gribu izaugt vēl drusku lielāka, drusku gudrāka, drusku vairāk visa kā zināt un nojaust, drusku mierīgāka un lielākā drošībā, un tad es gribu bērnus.