es ATKAL sāku plēst traukus. un viskautko mest ārā no rokām. šoreiz es bļodu saplēsu, atverot atvilktni. labi, ka man te ir vēl daudz vecmāmiņas trauku, though i don't know what will i do if this follows me where i'm not taking those plates n stuff.

man arī sāk gribēties* tādu ūber īmo blogu, kuru ieraugot, visiem skaidrs, ka te mājo dziļa, radoša persōnība ar lielām dvēseles mokām un tamlīdzīgi. i know i could pull the look off, no one would ever guess that i actually smile very, very often. hah. bet kušš, šis ir liels noslēpums. kopš šī brīža.

un Paul Hartnoll ir totāli lieliski. es tiešām laikam esmu ķerta uz stīgu instrumentiem [especially ar lociņiem!] - jo, surprise, surprise: arī šeit ir vijoles. un daudz. un to es consciously pamanu, like, pēc n-tās klausīšanās reizes. ka tas laikam ir tas, kas instantly sadzen man mūzikas-baudas-tauriņus vēderā. i'm serious.

nu jau man pat šķiet, ka - ka tik nav šitā - play some real good violin for me, if you want me to fall in love with you.



* - tīri aiz iedomības, man domāt. i just feel i could do it so much better than the actual deep-soul-emosad-bloggers

kā traks kukainītis ar slapjiem matiem pie lieliskas mūzikas kaila lēkāšu un dancāšu apkārt pa māju, liekot lietas visādās vietās.
tas ir ļoti jauki
*aizlēkā*