šonakt man bija tik drausmīgi sapņi. vienā mani draugi un paziņas bija dažādi mītiski tēli (kā elfu meitenes un rūķi un vilkači un kas tik vēl ne), pēc tam es šo sapni nākamajā sapnī pārstāstīju tiem pašiem cilvēkiem un viņi bija sajūsmā, un tad es pusnetīšām, pus aiz kaut kā briesmīga griezu sev matus tādu īsus zem garākām šķipsnām un ļoti raudāju, ka neviens man nepalīdz un ka es būšu neglīta un ak, mani mati, un pēc tam nākamais sapnis bija visbriesmīgākais, tajā es pēc ritas lūguma nolaupīju bērnu no kaut kāda dziedāšanas konkursa, domājot, ka viņa to grib kādam piešķirt adopcijai (un tas bērns nez kāpēc dziedāšanā pie manis gribēja vairāk nekā pie savas mātes, un viņam bija temperatūra, un māte teica, ka tas jau nekas, bet tas bērns dega kā ugunīs, tāpēc arī es viņu nozagu, un tas bērns bija arī laikam vēl mēms, jo konkursā neizdvesa ne skaņas), bet tad mēs braucām mašīnā un izrādījās, ka viņai der tikai puika, un ka šo viņa atdos orgānu transplantācijai, un man bija tāds WTF WTF, kā tu tā varēji mani piekrāpt, es iekūlos tādās nepatikšanās šī visa dēļ, un tad es mēģināju ar to bērnu bēgt, un es zināju, ka mani meklē kaut kādi ļaudis, kas grib atriebties par to bērna zagšanu, bet neviens man nepalīdzēja (es satiku daudzus draugus, kāmi satiku, mesiju, vecākus, laumu, kas iepriekšējā sapnī bija elfumeitene, vēl kaut kādus cilvēkus no skolas vecās), un, un visiem bija vienalga, un es visu laiku ļoti raudāju, un bridu pa kaut kādiem applūdušiem pagrabiem un viss bija briesmīgi.
tad es pamodos un biju laimīga, ka mani tomēr nemedī un nemēģina nogalināt nozagtās meitenītes tēvs, un ka man joprojām ir mani jaukie mati saprātīgā garumā, nevis teju bļodiņgriezums zem garāku matu kārtas.
no paša rīta es atcerējos vairāk no visiem tiem sapņiem, un domāju, ka jāpieraksta precīzāk, bet tagad es priecājos, ka tā neizdarīju, jo esmu aizmirsusi visādas lietas no tiem, un vairs nevaru atsaukt atmiņā visādākās tās bezpalīdzības un nelaimīguma sajūtas nokrāsas, kas sapnī bija, saglabājusies tikai sajūsma par to, cik dinamiskas lietas notiek manā miegā un kā man patīk gulēt. bet šoreiz man patika arī pamosties. jo tas viss bija tiešām visai traki.
pēc tam pa dienu noskatījos Le Dernier Chaperon Rouge ("pēdējo sarkangalvīti") un ļoti spēju ar to visu identificēties. Dejojošas sēnes un kaktusi, un puķes cilvēcīgas, un kaut kādi neradījumi, un asiņu nolaišana zaķītim, ļoti kā mani sapņi daudzējādā ziņā, jā.