ziniet, mīļumiņi, vai nu pasaule ir sagriezusies kājām gaisā un zaudējusi saikni ar realitāti (nezinu gan, kā tas tā var gadīties, bet izskatās, ka tieši tā arī ir) vai arī man ir kaut kādas vērtēšanās problēmas, bet mans totāli briesmīgais pētījums par pētījumiem dabūja point deduction tikai par kavēto termiņu. gribētos zināt, kas vēl notiks. kāds no maniem kursa biedriem būs savu pētījumu veidojis kā filmu ar ģeniālu saturu? un neviens neprezentēs sausi un garlaicīgi, un man nebūs nevienas vilšanās savā brāzmainajā interesē par viņu iegūtajiem rezultātiem? tad es patiešām pieņemšu, ka dzīvoju skaistā un laimīgā matriksā, kurā viss patiesībā notiek tā, kā es sapņoju.

un šodien, ō, šodien es ceru uz izklaidēm ar visu ģimeni, beidzot, beidzot, pa ilgiem laikiem atkal. jāpagaida tikai, kamēr beigsies futbōls - tētuks skatās un man jau arī patīk, kad uz liela, zaļa fōna zibinās baltas, knašas kājiņas. pagaidām japāņi gan nerāda tik foršus akrobātisko sitienu paraugus kā animēs par futbōlu, bet vēl jau ir laiks.

p.s. manas krūtis ir kļuvušas lielākas. nu tā, in general. tā ka man šķiet, es patiešām esmu nonākusi matriksā. vai vismaz kādā mental disorder, kas rada savu realitāti. kā filmās. un jūs visi esat izdomāti, skola arī izdomāta, un patiesībā es guļu kaut kādā mazā, mīlīgā istabiņā ar mīkstām, baltām sienām un laimīgi blenžu griestos/sienās. ja tā ir, tad es gribu, lai tas nekad nemainās ^^ šitāda dzīve ir jautra un priecīga, un dažāda, un man patīk.