kā likums, kad man rūp, tad es uz cilvēku cibiņierakstiem atbildu ar komentāriem, kas garāki par pašu ierakstu. cik nožēlojami, cik ļoti kā mēra izjūtas trūkums. bet tas nekas, es ceru uz to, ka viņi saprot pareizi.

es nevaru saprast, kas ir tas jocīgais mierīgums man kaut kur iekšās, vai tas nozīmē, ka es nesteidzīgi čukināšu uz priekšu un tūliņ visu paspēšu, vai arī man būtu jāsāk uztraukties?.

toties es attaisīju ziemsvētku piparkūku maišeli un tiesāju tās pusdienveidīgā kārtā. šīs ir jau otrā it kā vjačītim paredzētās piparkūkas, kuras tiek apēstas, nesasniedzot tām sākotnēji ieplānoto galamērķi. it kā žēl un tāds vainīgums, bet no otras puses.. nujā, no otras puses tās ir garšīgākās piparkūkas pasaulē, un kā gan var pārāk nožēlot kaut kā tāda patērēšanu.