tātad, ar lielu lepnumu paziņoju, ka mans lielais sapnis veikt sev zaļirūtainu kleitu beidzot ir piepildījies, un es atkal jūtos ārkārtīgi lepna, ņemot vērā, ka esmu visu paveikusi bez piegrieztnes vai kādām citām jēdzīgām vadlīnijām. šoreiz es nolēmu izmēģināt jaunu stratēģiju kleitas bildēšanai, aizgāju pie vecākiem un palūdzu, lai brālis nāk man talkā. diemžēl viņš tikai ņurdēja un pukstēja, un īpaši negribēja klausīties tajā, ko tieši es no viņa gribu, tāpēc sākotnēji attēli, ko es dabūju, bija apmēram šādi (ak jā, bezmaksas bōnuss, var redzēt arī gumijniekus!) :



un tad, kad mēs beidzot tikām līdz puslīdz mutual understanding, man jau bija mazliet apnicis, un es biju ( šķība utml. )

taču viena bilde gan mums izdevās labi.
tā, kura parāda, cik kleita patiesībā ir ( nepiedienīgi īsa )

šodien man nez kāpēc brokolis smaržo pēc putekļiem. pēc milzīgas, putekļainas telpas.

maybe never is even more important than now