cukursēne
14 March 2010 @ 06:26 pm
negaidīts nobeigums.  
man gribas uzrakstīt tādu lielu un episku ierakstu te cibiņā, kurš atklāj kaut kādas dziļas un lielas un jēdzīgas pārdomas par dzīvi, bet blakus brālis strinkšķina ģitāru, un televizōrā skan hokejs, un māmiņa kaut ko rušinās apkārt un skaļi izkliedz hokeja rezultātus ik pa brīdim, un man drukājas lasāmteksts uz rītdienas semināru, kurš pat sadrukāts 4 lpp uz vienas a4 lapas aizņem 24 a4 lapas, un es zinu, ka nav īstais brīdis, un es zinu, ka nedrīkst vienā cilvēklokā parādīties vairāk par vienu sentimentālo/dziļo domu pildīto ierakstu nedēļā, jo tas visus nogurdina un neviens negrib iegūt labumu no pārdomām, ko tādas lietas raisa, jo tas arī ir darbs un cilvēkiem vajag atpūsties, jo ir taču ziema, un tā, šķiet, šeit noriebjas visiem, izņemot mani.

bet īsumā es varētu pateikt, ka stomp bija lieliski un arī stulbā ballīte bija lieliski, jo,kā dažs labs izteicās, es vismaz uzvilku zeķes, un tas man tagad ir pavēris jaunus apvāršņus pašsajūtas plašumos, un arī popkorns piecos no rīta bija lieliski, un man radās dažas atklāsmes kaut kad to visu ballīšveidīgo lietu laikā, un tas arī ir lieliski, un, vienvārdsakot, tagad man jāiet skatīties kārtējo youtube videō, ko man rādīs brālītis, un es jūtos kā just lielu mīļumu pret brālīti, viņš manā apziņā iluzōri ir kļuvis par tādu kā interesantu interjera objektu pie vecākiem, kad es atnāku, man rodas priekšstats, ka viņš vienkārši visu laiku sēž uz gultas vai datōrkrēslā, neko nerunā un spēlē ģitāru, un tad atnāku es, un tad mēs runājam un smejamies, un viņš man rāda, kādas jaunas dziesmas ir iemācījies, un tā humbly saka, ka nav jau nemaz tik daudz, bet es esmu sajūsmā, un mums ir tāds mutual understanding, ka mēs neko daudz varbūt nezinām par dzīvi kāda tā katram no mums ir, bet tas nekas, tas viss tā pamazām, pa drusciņai, un svarīgāk jau ir tas, ka mēs esam mēs un esam kopā dažreiz un tā ir lieta, kas nekad, nekad, nekad nemainīsies. es mīlu savu brāli. tā lūk.