kādreiz bija liela māja
tur dzīvoja puika vārdā Kād
Kād reiz gāja uz veikalu un ceļā paklupa pār beigtu kaķi
viņš ļoti sadusmojās un teica
nu pagaidi
šitas galīgi neiet krastā
un tad Kād paņēma kaķi un iemeta kanālā, tā lūk Kād reiz izdarīja
un kaķis peldēja pa kanālu un sasūcās viņā brūna kanāla žļurga
un kaķis no sākuma bija melns bet
pēc pāris dienām kanālā jau bija palicis pavisam brūns
un viņš arī smirdēja
bet nevis pēc beigta kaķa bet pēc kanāla

Kād reiz aizbrauca uz jūrmalu un gāja peldēt
viņš aizbrauca uz lielupi jo tur bija upe un jūra divi
vienā
divi par viena cenu kā smejies Kād teica

bet tikmēr kaķis bija aizpeldējis pa kanālu līdz daugavai un iepeldējis latviešu likteņupes melnajos bangu ūdeņos un
brūnais kanāla ūdens pamazām sāka skaloties ārā no
kaķa un kaķis
melnais kaķis kas kļuva brūns jo gulēja kanālā
kļuva melnais kaķis kas kļuva brūns kas kļuva melns
kaķis ūdenī negrima jo viņš bija piesūcies ar
visādām ķimikālijām kas visu laiku
reaģēja ar kaķa vienīgās acs zibšņiem kurus viņš
raidīja uz iekšu cerībā ka tie pamodinās kaķu konservu
atmiņas par mājām
un tad
kad kaķis bija sasniedzis jūru viņš pamodās un uzvilka savu spuru buru
viņš sērfoja pār zilajiem viļņiem kā pa internetu
tik viegli kā gūglē
un viņš no
melnā kaķa kas kļuva brūns kas kļuva melns
nekļuva par
melno kaķi kas kļuva brūns kas kļuva melns kas kļuva zils
jo tagad kaķis varēja piemiegt ar savu kreiso aci un
teikt Zumm
jo kaķis bija audzināts kopā ar bitēm un nemaz nemaz
nemācēja ņaudēt jo viņam
neviens to nebija iemācījis un
kādreiz kad viņam gribējās ņaudēt viņš
nesaprata,kas tas ir,ko viņš grib un tāpēc
vienkārši skrēja apkārt bišu stropam un kliedza
BZZ BZZ BZZ un ķēra savu asti un
bija ļoti dusmīgs un nelaimīgs un agresīvs
bet tagad tā vairs nebija
jo kaķis bija ļoti ķimikalizējies un traki laimīgs

Kād ieraudzīja jūrā kaut ko peldam un
tas izrādījās bija kaķis
un kaķis ieraudzīja Kād un teica
man liekas es to kādreiz esmu redzējis
un tad viņš izkāpa krastā un apsiekaloja Kād ar savām siekalām kas
bija pilnīgi zilas un radioaktīvas jo
kaķis patiesībā bija pirmais eksperimentālais biolōģiskais ātōmreaktōrs tikai
neviens to nezināja

un tad viņi abi sadevās rokās vai ķepās vai spurās vai pseidopōdijās
kas nu tur viņiem vairs bija atlicis
un kliedza ZUMM ZUMM BZZ
un skrēja ļoti agresīvi pa jūru kura drusku viļņojās
viņi skrēja un aizskrēja pavisam prom
kādreiz

un tad man likās, lūk, šāda ir sajūta būt pieaugušam. uz brīdi.

atbildība un visi pārējie sūdi, un spoža nākotne, un lēmumi, un tikt atpakaļ tajā ritmā, tikt atpakaļ tur, kur visi uz tevi vienmēr var paļauties un kur tu visiem vari uztaisīt vakariņas un laist viņus iekšā savā mājā, jo esi to sakārtojis, kur tu vari pildīt mājasdarbus ne tikai sev, bet arī brālim un vēl palīdzēt draugiem, un darīt visu to tikai tāpēc, ka gribi to darīt, nevis tāpēc, ka negribi darīt kaut ko citu, tāpēc, ka negribi domāt par kaut ko citu. man pieaugušam būt ir domāt par to kaut ko citu, pat tad, ja negribas, pieaugušam būt ir darīt to, ko tad līdz ar to vajag darīt, un vēl paralēli to, ko gribas darīt, un vēl paralēli citas vajadzīgās lietas, neizkrist no aprites un neizkrist no ritma, un ļoti labi, ka viņa vēl ir maziņa, ja vajadzēs, vēl būs laiks līdz visam pārējam, kas meģinās izsist - kā tautasbumbā, bam, pa vēderu, bam, pa brillēm, un apkārt visbiežāk ir divu veidu bērni, ir tie, kas nokrīt uz zemes un sāk raudāt un tie, kuri pagrābj bumbu pēc tam paši un sviež sviež faking sviež pretī un atstāj zilumus, bet es nez kāpēc nekad neesmu bijis ne viens, ne otrs, es baidījos no bumbas, un ļoti labi izvairījos, un pēc tam iemācījos ar to apieties un spēlējos ar citiem, bet nekad ne sāpīgi, tas bija kā ķircināt viņus, skat, kā es varu, skat,kā es ķeru, cik stipri, cik stipri tu mēģināsi, man vienalga, es visu noķeršu, un visur apkārt visādi bērni, bet viņi izvairās no atbildības par to, ko dara, un nekad pat neatvainojas, kad salauž man brilles, un tas nekas, jo viņi nekad netiks līdz šim.konkrētajam.punktam.

man liekas, totāli - lietām ir tik ļoti daudz vairāk nozīmes, nekā var aptvert tā vienkārši paskatoties.

un andrim turpmāk dodiet tikai nervu tējas. viņš daudz un forši smejas, un tas ir ļoti labi, tas ir tik ļoti kā sajusties te.
uz vietas. iekš.

ja es ieviestu reliģiju, tad tajā veicamais rituāls būtu smiekli. un es būtu priesteris, un ap mani sēdētu milzīgā aplī jaunas sievietes un vīrieši, un visi smietos, un visiem būtu tik priecīgi, jo viņi smietos, un tieši tas arī būtu rituāla efekts, jā, laime.