man ir jauns, ļoti garšīgs ēdiens. sacepti vistas filejas gabaliņi ar kausētu fetas sieru un olu, un mazmazliet apceptiem, kraukšķīgiem puķkāpostiem un kariju.
vēl es šodien gandrīz aizbraucu uz mēģinājumu.
sapratu, ka nekur nav jābrauc gan vēl pirms biju tikusi līdz purvciemam vai kas nu tas tur sanāk. bija tāda jocīga sajūta, nevaru saprast, kā ir, vai es tik ļoti gribēju dziedāt, vai arī tas ir kaut kāds ieraduma spēks, vai arī vēl kaut kas, bet droši vien man vienkārši gribējās. kā normālu, ierastu, ritmam atbilstošu lietu, everything as it should be, life progressing, me and my kite having fun in the vast meadows and running around as always, as always, no different from what it was like when i was ten, even though i have never ever flown a kite. i was told that kite flying's for lovers, i was told that we can't share the covers, bet man vienmēr, vienmēr ir gribējies zināt, kā tas ir, kāda ir sajūta būt saistītam ar kaut ko, kas aiziet tik augstu, augstu, augstāk nekā es jebkad varētu tā vienkārši, kā ir būt tam, kurš dod iespēju noķert vēju un tikt augšā, kā ir būt pūķa pavēlniekam, pūķa labajam ganam, kas palaiž. gaisā. un man vienmēr ir gribējies, es tikai nezinu, tā jau drošvien nevar, bet man ir gribējies kādreiz tā izdarīt un tad kādā mirklī pārgriezt to striķīti, palaist vaļā un skatīties, kā tas aiziet prom, aiziet augšā, aiziet brīvībā un viss. bet es zinu, pūķis nav balōns, pūķis pēc kāda laika, vienalga, redzētu es to vai nē, nokristu lejā un bez manis vairs netiktu augšā. un tas ir savā ziņā bēdīgi, bet savā ziņā atkal tā ļoti interesanti - ir tādi, kuriem vajag būt piesietiem, lai būtu brīvi, lai lidotu. vislielākā brīvība ir tad, kad tevi tomēr tur ciet. cik savādi, savādi. bet nu jā, nekāds brīnums, jo pat saule jau netiek vaļā no sava mieta un ķēdes. bet vispār man gribētos, lai ir tā, ka tad, ja tam pūķim striķīti pārgriež un palaiž gaisos, lai viņš varētu turpināt lidot bezgalīgi. bet varbūt, ka viņi var, viņi vienkārši grib atpakaļ pie striķīša un lidinātāja, kas to lai zin. cik tas viss ir savādi, cik tas vis ir skaisti, no visa šī pilnīgi sirsniņa tuktuktuktuk joņo aiz sajūsmas vai ēst gatavošanas milzīgās piepūles, bvahahahaha. sajūsma, sajūsma, pūķis. jā, vasarā es iemācīšos laist pūķi, vot.
but i still i want my anxiety pills real bad, the sooner the better
vēl es šodien gandrīz aizbraucu uz mēģinājumu.
sapratu, ka nekur nav jābrauc gan vēl pirms biju tikusi līdz purvciemam vai kas nu tas tur sanāk. bija tāda jocīga sajūta, nevaru saprast, kā ir, vai es tik ļoti gribēju dziedāt, vai arī tas ir kaut kāds ieraduma spēks, vai arī vēl kaut kas, bet droši vien man vienkārši gribējās. kā normālu, ierastu, ritmam atbilstošu lietu, everything as it should be, life progressing, me and my kite having fun in the vast meadows and running around as always, as always, no different from what it was like when i was ten, even though i have never ever flown a kite. i was told that kite flying's for lovers, i was told that we can't share the covers, bet man vienmēr, vienmēr ir gribējies zināt, kā tas ir, kāda ir sajūta būt saistītam ar kaut ko, kas aiziet tik augstu, augstu, augstāk nekā es jebkad varētu tā vienkārši, kā ir būt tam, kurš dod iespēju noķert vēju un tikt augšā, kā ir būt pūķa pavēlniekam, pūķa labajam ganam, kas palaiž. gaisā. un man vienmēr ir gribējies, es tikai nezinu, tā jau drošvien nevar, bet man ir gribējies kādreiz tā izdarīt un tad kādā mirklī pārgriezt to striķīti, palaist vaļā un skatīties, kā tas aiziet prom, aiziet augšā, aiziet brīvībā un viss. bet es zinu, pūķis nav balōns, pūķis pēc kāda laika, vienalga, redzētu es to vai nē, nokristu lejā un bez manis vairs netiktu augšā. un tas ir savā ziņā bēdīgi, bet savā ziņā atkal tā ļoti interesanti - ir tādi, kuriem vajag būt piesietiem, lai būtu brīvi, lai lidotu. vislielākā brīvība ir tad, kad tevi tomēr tur ciet. cik savādi, savādi. bet nu jā, nekāds brīnums, jo pat saule jau netiek vaļā no sava mieta un ķēdes. bet vispār man gribētos, lai ir tā, ka tad, ja tam pūķim striķīti pārgriež un palaiž gaisos, lai viņš varētu turpināt lidot bezgalīgi. bet varbūt, ka viņi var, viņi vienkārši grib atpakaļ pie striķīša un lidinātāja, kas to lai zin. cik tas viss ir savādi, cik tas vis ir skaisti, no visa šī pilnīgi sirsniņa tuktuktuktuk joņo aiz sajūsmas vai ēst gatavošanas milzīgās piepūles, bvahahahaha. sajūsma, sajūsma, pūķis. jā, vasarā es iemācīšos laist pūķi, vot.
but i still i want my anxiety pills real bad, the sooner the better
piešņauktā salvete | nošķaudīties