atkārtoti secinu, ka kaut kādā diezgan lielā mērā mani kaitina, kad cilvēki runā par sevi daudzskaitlī, lai liktu kādam justies piesaistītam/iesaistītam vai izrādītu kāda piesaistību/iesaistību. nu, piemēram, es nevaru ciest, ja man friziere* saka "nu un uz kuru pusi mēs šķiram celiņu? .. tagad mēs te apgriezīsim to un šito.." nu kādi vēl sasodīti "mēs"? ja vien viņai nav persōnības dalīšanās, tad tas ir nepiedodami. jo ES sev neko tur ar tiem matiem tad nedaru. esmu ieradusies tieši tāpēc, lai VIŅA darītu. viņa, un nevis mēs. un es negribu izlikties, ka man tur ir jelkāda lielāka daļa nekā vienkārši būt pasīvam apstrādājamajam materiālam.
tāpat kā mātes, kas par savu zīdaiņu sasniegumiem runā šitādā formā.
piemēram - "mēs šodien pirmo reizi pakakājām podiņā!" right. ja tu, sieviete, neesi smagi, smagi slima ar kaut kādu deģeneratīvu kaiti, man šķiet, tu jau diezgan ilgi kakā podā, tā ka pirmā podiņkakas reize diez vai var notikt pēc bērna piedzimšanas. bet re, šitā var izrādīt, ka bērns ir mans, mans, neatņemami piesaistīts man, jo viņš nav viņš, viņš ir mēs.
grupēšanās, phe. identitātes uzspiešana, vot, kas tas ir. ja esmu klients, negribu identificēties ar apkalpojošo personālu, ja esmu bēbis, negribu identificēties ar savu māti. ne jau tā.


bet uz saulainās nots - es gribu savam foršajam garderōbes onkulim uzdāvināt ziemsvētku dāvaniņu kaut kādu. nu, tādu maziņu, bet smuki iesaiņotu and everything.
seriously, žēl, ka es nevaru viņā tā pavisam pa īstam paslepen iemīlēties. bet varbūt tas ir labi, jo tad es droši vien kautrētos pārāk ļoti lai dāvinātu dāvaniņu. vai arī ne. bet tad es stipri šaubos, ka mums būtu labs sekss. viņš taču izskatās tik trausls. bet man viņš ļoti patīk, ļoti. bet jūs jau to zināt. tagad atliek tikai izdarīt tā, lai viņš to zina pilnīgi noteikti, he.



* - (tāpēc arī eju pie vienas vienīgas frizieres nu jau sen, ja vien nav emergency situācija, kad jāiet pie kāda sveša, jo viņa ir normāls cilvēks, kas nedara šitādas muļķības)