cukursēne
13 November 2009 @ 02:49 pm
garderōbe. viņš.  
nezināmu iemeslu dēļ esmu ārkārtīgi pieķērusies fakultātes garderōbes onkulītim.
viņš izskatās tik dīvains, tik trausls, pelēks, mazliet vecs un mazliet maģisks, es nezinu. es pat īsti nepamanīju to, ka mums tik ļoti labi saskan, līdz tam, kad brīdī, kad es gribēju paņemt savu mēteli, viņš sēdēja stūrī un ēda kaut kādu maizīti, un tad, kad pamanīja mani, traucās iedot man mēteli un atvainoties. es pat nesaprotu, par ko atvainoties, jo viņš mani pamanīja, līdz ko es pienācu. varbūt viņš atvainojās par pilno muti, nezinu, bet zinu to, ka man tas likās tik mīlīgi, ka es sasmaidījos vēl vairāk, nekā parasti, kad ņēmu no viņa mēteli/numuriņu. tas bija pirms kāda mēneša vismaz. pat vairāk, man šķiet. tagad es vienmēr viņam pasmaidu, kad eju garām, un viņš smaida man atpakaļ. un dažreiz apkalpo tak laikam jau bez rindas. un vienmēr, kad es izeju pusdienās, paņemot mēteli no viņa, bet atgriežoties tas jāatdod garderōbes tantiņai, jo viņam acīmredzot beidzies darbalaiks, es jūtos vīlusies. es jūtos vīlusies arī tad, ja onkulīša vietā ir jaunais puisis, kaut kāds garderōbes jaunievedums - tagad viņi strādā pa diviem, un, ja neviens no šiem diviem nav mans onkulītis, es, nododot/paņemot drēbes, neredzu iemeslu aktīvi pasmaidīt.
man patīk šādas attiecības.
man gribas viņam kaut ko uzdāvināt, konfektes, limonādi (šņabi ne, viņš izskatās kā tāds mīlīgs, neveikls pasaku vīriņš, tāds, kas nedzer neko stiprāku par rasas lāsīšu kokteili vai pirmo pavasara lapiņu uzlējumu), nezinu, tā, lai ir priecīgi, lai viņš saprot, ka viņam nemaz nerādās un ka es visiem tā nesmaidos. dažreiz man gribas pabužināt viņa ekstraplānos matus. man viņš šķiet tik mīlīgs.

es pieņemu, ka, ļoti iespējams, patiesībā viņš nemaz nav tāds mīlīgs, kautrīgs onkulītis, kā man izliekas, un varbūt viņš ir pedofils vai varbūt viņam patīk cirst gabalos mazus kaķēnus, bet man vienalga. tas ir kā rituāls, satikt viņu, paskatīties acīs, pasmaidīt, saņemt numuriņu vai mēteli un doties tālāk. tas ir kā apzināti pieskarties svešai dzīvei ar pašu acs kaktiņu, un tas vien jau ir tik maģiski, ka man liekas, ka es varu saost, kā no viņa kādā stūrī paslēptās somas smaržo pēc sūnām un kā kaut kur aiz loga čivina viņa zvirbulītis, kas gaida, kad onkulītim beigsies darbs un viņi kopā dosies mājās. un es zinu, ka tas, visticamāk, ir tikai manā galvā, bet es redzu, ka onkulītis nav tikai manā galvā, un tāpēc es viņam esmu pieķērusies, jo viņš ir šīs vienas mazās pasaulītes, kas galvā, centrālais elements, viņš ir mana saikne, mans portāls, ko es varu izmantot arī tad, ja neesmu klāt. varbūt šis, kas par viņu ir manā galvā, tur ir nokļuvis no viņa galvas. es nemaz nebrīnītos. tā droši vien ir.

es ceru, ka viņš tur būs vienmēr, kamēr es mācīšos šai iestādē.
un varbūt kādu dienu viņš pie manis pienāks un teiks, ka es kādreiz mantošu viņa mazo pasaulīti, jo mums ir saikne.