dzeloņstieples ir manas rokas
kāpurķēdes ir manas kājas
lodes ķerts nokrita putns
kad mana mute to uzrunāja

manu glāstu uzplēstās rētas
tik smagi kā sitieni dzija
pumpurā novīta zieds
kad manas acis to uzskatīja

es esmu tas velnišķais triepiens
tavas dievišķās gleznas dzīlēs
es neticu dievs, es neticu
ka tu vari mani tādu mīlēt



tā reiz rakstīja Kristīne Dina Bitēna-Sirmā dziesmu ciklam "Gleznas". varu derēt - tur cita interpunkcija un lielie burti, bet tam jau nav nozīmes, šis komentārs te tam, lai zina, kas autōrs un no kurienes un tā.
šī vienmēr ir bijusi mana vismīļākā dziesma no tā cikla, manuprāt.
es ļoti labi ar to identificējos, jao kopš man bija.. nu, maz gadu.
diez, kāpēc.

šobrīd patiešām tāda sajūta, ka
es esmu tas velnišķais triepiens

bet redz, ar visu šo, tas, ko es te saku, tas varbūt arī nav tā, kā lasās.

es ne daru, ne domāju ļaunu, patiesi, es pat nemeloju, mani vienkārši ir viegli pārprast, jo es esmu tik ļoti atklāta, un tik ļoti sadrumstalota, saplēstais spogulis, un tad katrs liek kopā pa savam un skatās uz to, ko iedomājas esam mani, patiesībā redzot vienkārši izkropļotu, izkropļotu atspulgu tam, ko pats izdomājis.
man šķiet, es arī pati nevarētu vairs salikt kaut kādā pareizā attēlā, tāda pareiza attēla nav, we are all a thousand people, un tāpēc es mācos antropolōģiju, lai varētu pastāstīt to, kā being born with a potential to live a thousand lifes, we all end up living just one, stāstīt par citiem un saprast sevi, un vai tiešām just one, maybe we are all actually leading a thousand lives at the same time, it's just that nobody notices it happening. es esmu cits cilvēks tev un tev, un tev, un neviens nesaprot ne to cilvēku, kuru redz sev, ne, vēl mazāk, to, kuru redz kāds cits, un tur pa vidu, pa vidu visam ir kaut kas, kas uzskata sevi par es, un mulst, skatoties visās tajās svešajās acīs un katrā ieraugot citu atspulgu, katrā ieraugot kaut ko jaunu katru reizi, jo maināties jūs un mainos es, un varbūt nākamreiz, kad ieskatos, es redzu to pašu, bet redzu ko citu, jo skatos ar citām acīm. jā, sasodīts solipsisms, es to zinu, augstākās šaubas kā everests, kuru es nevarētu pacelt, pat, ja tas būtu ielikts rotaļu spainītī, zvaigžņu putekļi ir smagi, smagi, smagi, jūs nevarat iedomāties, spainītis zvaigžņu putekļu sver tik daudz kā everests, un es zinu, ka raksti rodas no zvaigžņu putekļiem, un tāpēc ir jāceļ, pat ja nevar, ir jāceļ un jāstiepj, ja kaut ko grib.

tāpēc interpretācija ir viss, kas mums pieder, un tāpēc man ir tiesības teikt, ka nekādi nevar pierādīt, ka es esmu, un ka es esmu tas, ko es domājos esam, un tāpēc es sēdēšu uz kāpnēm un biridināšu uz galvas zviagžņu putekļus kā pelnus, kā vientuļnieks mūks tuksneša vidū, jo nekad neviens nebūs mums tuvāks kā svešās galaktikas.

un lēnām sāk snigt, un es zinu, kāpēc tā mirdz.