āh! šizīgākais brauciens manā mūžā.

viss sākas jau ar to, ka pēc it kā ilgas plānošanas to, kad izbraucam, man pasaka aptuveni trīs stundas pirms galugalā izplānotā izbraukšanas laika - ņemot vērā to, ka tai brīdī Lelde vēl atrodas pekās un nav pat vēl sakrāmējusi mantas dzīvoklī, tas ir visai labs un prātīgs sākums.

vēl pirms esmu nokļuvusi mājās, es visai veikli uzzinu, ka man nemaz īpaši nav naudas - kas nozīmē, ka jāpatērē laiks vēl finansiālo līdzekļu iegūšanai, kas vēlāk rezultēsies tajā, ka man nebūs līdzi dažādu pirmās nepieciešmības lietu - tādu kā krūzīte un karotīte, piemēram, vai sausās pārtikas no mājām, vai da jebkādas pārtikas no mājām. bet tas nu tā.

tad, kad beidzot esmu viltīgi izlavierējusi, pastāstot vecākiem pašu nepieciešamāko, un iegvusi 15 Ls skaidrā naudā, kas pievienojas pieciem bezskaidras naudas latiem, naudu ar kuru man tuvākās dažas dienas jāspēj uzturēt sevi un mesiju, mājās, sākot pakoties, atklāju, ka varētu būt visai grūti sapakot uz riteņa telti, kura man jāved, jo atstāta pie manis, guļammaisu, paklājiņu, kurš jāņem līdzi, jo mesija par to izteikuses ar lielu sajūsmu kā par "būs ļoti noderīgs" (vēlāk gan izrādīsies, ka to par noderīgu viņa atzinusi citam pasākumam, bet man katrā ziņā tas noeteikti noderēja kā siltumizolatōrs starp mani un zemi)un vēl somu ar drēbēm un dvieli, un zobu birsti un zobu pastu un visādiem citādiem labumiem. telts, vēl visam papildus, ir ārkārtīgi smaga, bet, lūk, šai brīdī es vēl domāju, ka to varētu vest oskars, jo varbūt maģiskā kārtā viņa ritenim būtu kāda piemērota vieta, kur to piestiprināt. steigā gan visu šo nav iespējams pilnvērtīgi aptvert, tieši tāpat, kā nav īpaši iespējams aptvert arī to, ka veikalā ieiet mēs noteikti nepaspēsim, tāpēc es vienkārši ieeju dušā, zinādama, ka var gadīties visādi (pieredze ar aicinājumu. roll on, brother, četras dienas nemazgāties!).

tad ierodas mesija, aizņemusies riteni no mana brāļa, un mēs sākam doties ceļā.
un te jau parādās pirmie sarežģījumi. guļammaisu un somu man ir izdevies uzpakot uz riteņa, bet pa kāpnēm nonest riteni ar visu to un vēl telti ir ārkārtīgi grūti. iekšēji lamādamās es beidzot sasniedzu izejas durvis, ar kāju atsperu tās vaļā, izmetu telti ārā un izstumjos uz ielas. un ko es redzu - mesijai ir vienkārši miiilzīga paka zemē, kas izskatās tiešām apburoši - mnugursoma, no kuras spraucas laukā šaha galdiņš un kurai apakšā piekarināts guļammaiss, un uz kuras vēl piesiets kaut kas melns un savāds. tā nu mēs kādu brīdi vienkārši stāvam, skatāmies viena uz otru. un tad ārprātīgi smejamies. tad es atceros, ka aizmirsu savu krūzīti, bet neskrienu augšā tai pakaļ, jo mēs skrienam uz autōbusu, kas notiek ārkārtīgi lēni, jo telti panest nekā īpaši nevar, arī ar paklājiņu smagi, nav kur likt.
tad mana riteņa paka noveļas, jo attaisās bagāžnieka gumijklipsis
te nu beidzot sākas saprāts. telts tiek uzstiprināta uz mana riteņa. jauki. tam pa virsu - guļammaiss. vēl jaukāk. soma, kuru biju cerējusi uzstiprināt ritenim pakaļā, paliek man uz muguras, paklājiņš - mesijai rokās.

brīdī, kad mēs kāpjam iekšā autōbusā, konstrukcija no riteņa bagāžnieka noveļas vēlreiz, bet nenokrīt pavisam, jo izrādās, ka gumija, ko biju piesējusi vienā pusē (jo vciena no trim gumijām jau kādu brīdi ir saplīsusi un piesieta, bet, konstrukcijai krītot pirmoreiz, bija atsējusies un, konstrukciju atjaunojot, ir tikusi pārsieta), ir izvilkta cauri telts rokturiem. kaut kā mēs tomēr tai autōbusā iesvempjamies un virzāmies uz centru. secinu, ka problēma ir tajā, ka telts ir smaga, un gumija vien to nespēs noturēt uz riteņa. dzimst doma nopirkt veļas auklu, ar kuru varētu ne tikai nostiprināt mana bagāžnieka saturu, bet arī piesiet random vietās uz, piemēram, brāļa riteņa, kādu daļu no mesijas mantām. šai brīdī es vēl sirsnīgi ticu, ka drogas ir godīgs saimniecības preču veikals un ka veļas aukla tur būs. protams, vēlāk izrādās, ka tur tādas lietas nav.

tipu tapu, tipu tapu, nonākam stacijā, satiekam oskaru un es saprotu, ka no telts man vaļā nu nekādi netikt, jo viņš visas savas mantas ir ļoti kompakti ievietojis vienā mugursomā un viņa ritenim nekādu superspēju arī nav. toties paklājiņš tiek uzstiprināts viņam uz mugursomas. progress.
kaut kā sastūķējamies vilcienā, sametot visas no mana bagāžnieka atkal nobirušās mantas vienā kaudzē. es ceru uz saimniecības preču veikalu skultē. ja mēs dabūsim veļas auklu, viss būs labi.
vilcienā es uzzinu, ka maniem biedriem līdz ir daudz visādas krutas pārtikas un armijas aprīkojuma (katliņš, kastrolītis un krūzīte viss vienā), kā arī cirvis. sajūtos ļoti neapgādāta. pirmo reizi brauciena laikā sajūtos kā apgrūtinājums, kas, mani mīļie lasītāji, mani piemeklēs vēl neskaitāmas reizes.

izrāpjoties no vilciena skultē, izdomāju metōdi bagāžas nostiprināšanai - ieraugu, ka manam guļammaisam ir diezgan gara un neparasti resna maisa savelkamā aukla, ar kuru plānoju apsiet visu kaudzi uz bagāžnieka, tas ir, telti un guļammaisu. diemžēl aukla nav gluži tik gara, kā esmu iedomājusies, un pat tad, ja izvilktu to ārā no guļammaisa maisa pavisam, nepietiktu diviem pilniem apvilcieniem ap bagāžu. apmierinos ar vienu pilnu apli - labāk nekā nekas. tālāk satiekam laipnus ļaudis, kas pastāsta, kā nokļūt uz ainažu šosejas - kādu vīreli ar riteni un kādu sievieti ar mašīnu. pēc neliela gabaliņa kaut kādu iemeslu pēc veicam apstāšanos, laikam atkal problēmas ar manu oversized bagažnieka kravu, es iegūstu arī mesijas jostu kaudzes apsiešanai. bagāža jūtas laba un stipra, braucam, brumm!

kādu brīdi satriecoši minamies, es pamazām sāku just, ka ar telts palīdzību esmu šķietami pieņēmusies svarā par kādiem 20 kg, un, ņemot vērā to, ka manam ritenim ir krietni mazākas riepas nekā abiem pārējiem, man jāminas krietni vien aktīvāk, lai tiktu līdzi normālā tempā. nonākam lukoilā, pirmā ēšanas pauze, es guļu zemē un jūtos kā sūds, jo nevienam nekas no veikala nav vajadzīgs un es nevaru piedalīties kopējā ģimenes galda veidošanā, jo desas, redz, ko vajadzētu, tur nopirkt nevar. kopumā noskaņojums jauks, visi jūtamies traki un kā ceļotāji. vareni!

un lūk, te pamazām sākas vēl interesantāka daļa.
vienā brīdī minoties vējš man norauj cepuri, ļoti smieklīgi, apstājamies, es skrienu tai pakaļ, tikmēr apgāžas ritenis, hahaha, jautri, priecājamies. bet, ko es manu - atsākot braukt, pēc kāda brīža tāda kā jocīga mīšanās, pedālis taisa tādu kā gurkstoņu. apstājos palūkoties un saprotu, ka tas ļogās. ieraugu, ka no tā nokrīt mazs, melns plastmasas sūdiņš.

šis nu gan vairs nemaz nav lieliski, jo pedālis acīmredzot draud man ar nolūšanu - skaidri redzams, ka attālinājies no riteņa pa tādu stieni, uz kura uzstiprināts.

noņemamies šā un noņemamies tā, nevar piedabūt to atgriezties vietā - izrādās, no oskara somas bez viņa piekrišanas tikuši izkrāmēti instrumenti. kāds jauks garāmbraucējs piedāvā mums palīdzību - sak, ja netiekam galā paši, varam piekāpt pie viņa - pirmā māja pa labi. virzienā, kur viņš aizbrauc, nekādas mājas nav redzamas. secinājums - viņš acīmredzot dzīvo sasodīti tālu.
te pēkšņi mums amats rokā - cirvis! ar cirvi pedālis tiek uzdauzīts mazliet tuvāk normālai atrašanās vietai, skrūve pievilkta, cik nu var, brauciens var turpināties.
bet jau pēc kādiem daždesmit metriem es saprotu, ka tas atkal ļogās, un dara to pat stiprāk nekā iepriekš.
parram, laika kļūst maz, jo gribētos kempingā nonākt vēl pirms tumsas, bet pulkstenis jau tuvojas astoņiem. galu galā nolemjam braukt līdz galam (ko es simt punktu nebūtu izdarījusi, ja pedāli nesalabotu - man nebija ne jausmas par dažādiem ceļa aspektiem), bet tad ceļa kreisajā pusē parādās glābējmāja, kur iegriežamies palūgt palīdzību. ta-dā, mūs sagaida klibs suns, kurš tikai luncina asti. pieklauvējam pie durvīm, un kāds agris tiek aizsūtīts pēc štrumentiem. viņš paķer līdzi vēl vienu puisi un ar mašīnu aizbrauc uz kautkurieni pēc instrumentiem, jo ir konstatējis, ka ritenim "tur jau vajaga seškants". tikmēr mēs paliekam ar dīvaino suni, kuram tagad ir uzlikts uzpurnis, par ko suns nav priecīgs, visādi gar mums (galvenokārt - mesiju) lakstojas un beržas gar krūmiem un kurtikvēlne.
beidzot puiši atgriežas, ritenis tiek sataisīts, uzzinām, ka līdz Tūjas pagriezienam (mūsu gandrīzgalamērķis) ir kādi astoņi kilometri, atkal esam ceļā.

tad, kad sasniedzam vietu "pagrieziens uz tūju", ir jau manāmi sakrēslojis.pārrunājot faktu, ka pēc vēl ciktur kilometriem būs jābrauc vēl četri kilometri pa smilšainu ceļu un mūsu ātrums ir bijis ~ 10km stundā, nolemjam griezties uz pašu tūju un palikt kaut kur kādā random vietā, uz īsto, noskatīto kempingu dodoties tikai nākamajā rītā.
ta-dā, kaut kādas norādes uz kempingiem, lieliski, pēc brīža seko arī autōbusa pietura un (!) veikals aibe, kurā var nopirkt desas un kotik mums vēl varētu vajadzēt. kamēr es iepērkos, maniem biedriem ir izdevies iepazīties ar kādu sievieti, kura ir netāla kempinga īpašniece un laipni atļāvusi mums tur palikt bez maksas, jo tāpat klientu nebūšot daudz un tā. skaistas ziņas!
ļoti sajūsmināti dodamies uz kempingu, kad esam tur nonākuši, ir gandrīz pilnīgi tumšs, kempings ir gandrīz pilnīgi tukšs, no sievietes ne vēsts. satiekam kādu vīru uz kvadracikla, viņš saka, ka vēlāk atnākšot parunāties, norāda, uz kuru pusi jāiet būvēt telti, pastāsta, ka tur esot arī ugunskura vieta un vispār ir ļoti jauks un laipns.
mēs lieliski spējam uzbūvēt telti arī lielā vējā un tumsā, es jūtos ar telti gluži vai telepātiski saistīta un visu saprotoša, esam ar pajumti un priecīgi. sabāžam riteņus telts priekšnamiņā un ejam kurināt ugunskuru. kaut kādi puiši, kas vāc mantas mašīnā no treilera par cigareti norāda mums, ka malka dabūjama tur pie kases, sataisīta paciņās, esot gan par latu piecdesmit, bet tā kā te neviena neesot, mēs varot ņemt. aizeju pēc tās - izrādās, ka tas, ko puiši saukuši par "paciņām" ir megamilzīgas kaudzes, es knapi spēju panest, aiznesu līdz puslaukuma, kad satieku oskaru un viņš to aizgādā līdz tumsā atrodamai ugunskura vietai tieši pretī treilerim. ugunskura kurināšana nav sevišķi veiksmīga - tas nepavisam negrib iekurties, dūmo, nīkuļo. puiši atnāk pēc vēl vienas cigaretes, pastāsta, ka esot tur rīkojuši pasākumu chill n grill, tagad braucot prom, brīnās, kā tad mēs tā svētdienas vakarā izdomājuši kempingot. pajautājam šiem, kur var dabūt ūdeni, viņi saka, ka treilerī var, viņi tagad braukšot prom, bet treileris vēl visu nakti būšot vaļā, tā ka varam tur ņemt ūdeni un tējkannā vārīt, tikai lai tur neguļot, jo tad viņiem sūdi sanākšot no saimnieka. vēlāk izrādīsies, ka viņiem tāpat būtu sanākuši sūdi, jo šie mūsu acu priekšā (mēs gan to nezinām) aizlaidās (itkā. pēc sargātāja vārdiem.) nesamaksājuši.
viss šķiet ārkārtīgi jauki, ugunskurs gan īsti negrib iedegties, mesija tiek nosūtīta pēc ūdens uz treileri un tad sākas šausmu filmas sižets.

pie mūsu ugunskura, kur sēžu es ar oskaru, pienāk kāds bifeļa izmēra vīrietis un jautā, vai mēs neesot redzējuši zīmi pie ieejas. prasām - kādu zīmi? viņš saka - divi lati par mašīnu. mēs atbildam, ka mums mašīnas nemaz nav. bifelis - tad es varu viņu ņemt? oskars - manis pēc. bifelis - tu atbildi par saviem vārdiem?
no vīrieša nes pēc alkohōla.
tad viņš sāk kaut ko lamāties, ka mēs laikam domājot, ka viss nāk par brīvu, sāk teikt uz redzēšanos, likt mums vākties, klaigāt, ka viņš te esot galvenais, un galā vēl paķer pusdegošas pagales un sāk trenkāt oskaru apkārt, mēģināt sist, mēģināt spert, kad oskars lasa mantas. tad no treilera iznāk mesija, ko viņš pat, šķiet, neievēro. es neatceros precīzi, kādas visādas lietas viņš tik nesarunāja, bet nu ziņa bija skaidra - pisiet nahuj. oskars tiek aiztrenkāts kaut kur prom, pret mums ar mesiju viņš izturas ciknecik piedienīgi, palūdz, lai mēs aizejam uz jūru pēc ūdens un nodzēšam ugunskuru. viņš aiziet, mēs nesapratnē, ko darīt, grozāmies apkārt, viņš atgriežas un paziņo mums ka - tur - tūja, tur - jūra, ejiet, kur gribiet, bet vācieties no šejienes. nekādus argumentus, ka mēs šeit gribētu nakšņot, ka mēs varam samaksāt, ka ir sasodīti tumšs un kur gan mēs varam tādā tumsā aiziet, viņam iebarot nav iespējams.

nokāpjam divatā ar mesiju pie jūras, zvanām oskaram. veicam spekulācijas, ka, iespējams, bifelis te nemaz nav nekāds galvenais, bet gan kāds pakaļpalicējs no iepriekšminētā pasākuma, kas smagi piedzēries un tagad savu naidu izgāž uz citiem.
aiztipinām līdz teritōrijas malai, satiekam oskaru, stāvam un domājam, ko darīt - iet un mēģināt nojaukt telti pilnīgā piķa melnā tumsā, savākt vēl visas mantas un laisties kaut kur prom? gaidīt, kamēr viņš aizmieg un iet tomēr gulēt teltī? pa tam ieraugām, ka bifelis atgriežas. vienu mirkli jau rosās trakas bailes, ka viņš vienkārši nāk mūs nošaut, bet nē, viņš tikai vēlreiz lamājas un paziņo, ka gribot redzēt, kā oskars aiznes atpakaļ malku, no kurienes ņēmis. stāvam ar mesiju un spriežam, ka gribas raudāt, bet nedrīkst, kad pēkšņi iedomājamies, ka oskars ir briesmās - mūsu klātbūtnē tas vīrelis ir vēl ciknecik pieklājīgs, bet vienu pašu viņš varētu mēģināt oskaru vienkārši nahuj nosist. izlemjam, ka jāmēģina sarunāt, ka varam novākt telti un paņemt mantas, ejam uz notikumu vietu. pagājusi garām bifelim un oskaram pie ugunskura, es dodos pie telts, pamanu, ka mesija un tie abi kaut kur nozuduši, un sāku mēģināt sapakot mantas promvešanai, diezgan lielā apjukumā ar mazliet trīcošām rokām, izmisīgi cenšoties izdomāt, ko es darīšu, ja bifelis būs abus manus raugus brutāli piekāvis un nāks pēc manis.
te pēkšni atnāk mesija un paziņo, ka viss ir kārtībā, mēs varam palikt, ka oskars ir varens un atcerējies tās sievietes vārdu, tādējādi strauji mainot bifeļa statusu no "ārkārtīgi agresīvi naidīgs" uz "visai ļoti draudzīgs". abi esot aizgājuši kopā, bifelis oskaram rādīt, kur var dabūt bezmaksas malku.
atviegloti uzelpojam, te pēkšņi man ienāk prātā, ka tas avrbūt ir tikai triks, varbūt bifelis tagad aizvedīs oskaru kaut kur tumšākā stūrī, lai nosistu un tad nāks pēc mums. izmisīgi sākam viņus meklēt, bet izrādās aizdomas bijušas veltas.
bifelis prom, oskars atradies, bezmaksas malka rokā.
izrādās, viņš te sargs, iepriekšējā vakarā ar to chill n grill esot bijis baigais haōss, un tie puiši no treilera esot aizlaidušies nesamaksājuši, tad viņš ieraudzījis mūs un izlēmis, ka ko nu pa tumsu šķiros. bet nu tagad viss kārtībā, laime un prieks.
esam priecīgi un plānojam vakariņot, kad izrādās, ka mums nav ūdens, jo treilerī esošais ir ticis nogriezts. galu galā paēdam maizītes, bet tad izdodas uzkurbulēt ugunskuru un cept desas. pēc kāda ugunskuraina laika oskars ierosina gaidīt saullēktu un rīta agrumā laisties prom, ja nu bifelis pārdomā un atkal ir ļauns. izlemjam pačučēt mazliet, celties agri un doties, ar to arī pirmais vakars beidzas, izņemot to, ka teltī ir ārkārtīgi neomulīgi, jo visu laiku izklausās tā, it kā kāds čabinātos gar telts sienām. un es mazliet skumstu, ka man nav izdevies iztīrīt zobus, jo nebija ūdens.

no rīta agri laižamies lapās, brokastīs paēduši katrs vienu aukstu desu un sakaltušas maizes šķēli ar kečupu. padzīvojamies gar veikalu, kamēr tas sāk strādāt, dabūjam karstu ūdeni, zupiņas ņamm ņamm, ar jauniem spēkiem dodamies ceļā uz īsteno plānoti kempingu. voila, ceļā nekādu baisu pārsteigumu nav, izņemot to, ka zemes ceļš ir sasodīti grambains no traktōra riepām (secinām, ka pa nakti būtu bijis traki tur mēģināt izbraukt) mana jaunā instalācija, kad teltij un guļammaisam pievienots vēl arī pārtikas maiss, pajūk, es atkal bremzēju. sasodīti lieliska sajūta, ziniet, kā maksimālam traucēklim. pārsienu visu pilnībā, maisu piemontēju pie stūres, braucam pa ceļa maliņu, kur nav grambains.

un, ierodoties kempingā, visus pārņem sajūsma - tā vieta ir vienkārši apburoša! lieliska! brīnumjauka!
ceļam telti piedienīgā veidā, plānojam dzīvi, plānojam ēdienreizes, plānojam meklēt veikalu, gaidām baibu, kas ir kempinga īpašniece, ar kuru jānorēķinās.
oskars nomedī pirmo malku. mēs ar mesiju nomedījam pirmo ūdeni no vietējās akas, tas garšo pēc ezera.
kurinām, jūtamies absolūti fantastiski, ierodas baiba, pastāsta, ka te mēdzot zagt tikai stārķis ēdienu no galda, tā ka mūsu riteņi ir drošībā.
mēs ar mesiju dodamies malkas vākšanas piedzīvojumā, atrodam vienu krāsniņu no daudzajām kempingā esošajām, pildītu ar īstu malku, no kuras divas pagales lielā sajūsmā pievienojam atrastajiem zariem, sprunguļim, žagariem, tāsīm.

tā nu mēs dienu pavadām malkojot, sēņojot, bradājot pa jūras malu un lēkājot pa akmeņiem, aizdodamies arī uz veikalu, atrodam, ka tur nekā īpaši nav, dabūjam maizi, vēl rolltōnu, konservus, nav pat cigarešu. vakara noslēgumā cepam desas un zefīrus uz iesmiem uz jauka ugunskura un dodamies čučēt pēc desmitiem, gan ar nelāgu ziņu - mesijai jābūt mājās jau divos, tā ka no rīta būs agri jāceļas un jādodas.

no rīta mesija aizbrauc viena, jo es ļoti gribu gulēt, jo visu nakti gandrīz esmu bijusi pusnomodā, jūtoties tā, it kā mēs būtu telti kkādā kalniņā uzcēluši un es ripotu virsū mesijai, un arī oskars nav pārāk kā doties ceļā. kad pieceļamies mēs, ir jau diena un saulīte spīd, aizčāpojam līdz jūrai, oskars plāno nopeldēties, bet galā tomēr ūdens izrādās par aukstu, līdz ar to higiēniskas dabas izdarības paliek neveiktas. es, turpretī, pēc atgriešanās teltsvietā, ūdeni pildot, izdomāju lielisku plānu - izmantojot pārģērbšanās kabīni par duškabīni iegūstu improvizētu dušu no mūsu pašu ūdens pudelēm un jūtos tīra, svaiga un pat apmierināta.
izlemjam paēst un doties ceļā ap vieniem, diviem, bet tā īsti nesanāk, jo mani pārņem dažādas savādas domas un šņuk, un oskars atkal tēlo psihoanalītiķi vai vismaz psiholōgu un liek man runāt un liek visam manam grūtajam smagajam izklausīties smieklīgi un muļķīgi. calling my problems cute might make me feel better, but it doesn't solve them. pašu galveno šņuk iemeslu es nestāstu, jo man pašai pagaidām ir problēmas izfigurēt kā nu ar to ir, pie tam, viss šķiet daudz mierīgāk, neliekas tik svarīgi. plus, ir jābūt kādai robežai, cik var vienam cilvēkam vienā piegājienā teikt.
tā nu galu galā ceļā dodamies ap puspieciem, oskars izlēmis, ka jābrauc ar autōbusu no tūjas, lai laicīgāk tiktu mājās. baibai izrādās ir bijusi taisnība, ceļš uz otru pusi, kas pagarina kopējo ceļu par ~ 10 km ir patiesi skaists, gar jūru, skats burvīgs, jūtos daudz labāk kā turpceļā, braukt vieglāk, gandrīz vai tā, it kā kādu daļu mantu būtu pazaudējusi. oskars turpretī nemaz nesteidzas ar braukšanu, kas mani mazliet mulsina.
uzzinu, ka ir tāds autōbuss, kas apmēram septiņos izbrauc no tūjas, tas izklausās ļoti saprātīgs variants.
tiekam līdz šosejai un otrajai pieturai, kad oskars piedāvā gaidīt autōbusu turpat, jo nejūtas īpaši braucelīgs. pačamdu viņa pieri - vismaz par grādu siltāka, nekā tai būtu jābūt.
un šeit sākas irōniskā daļa.
gaidām autōbusu, apēdam vienu ar pusi no trīz līdzpaņemtajām maizēm, runājam muļķības,oskars šausmīgi forši pārsakās ka "kāds ķīnietis savu rīsu pikuci bāž matos" (nevis mutē),un tā tālāk,
un es pajokoju, ka varētu pēkšņi tas autōbuss būt tāds mazs mikriņš, kurā mēs nevarēsim dabūt iekšā mantas. bet nē, ierodas tāds liels, pamatīgs buss,
un izrādās..
ka šoferis atsakās mūs vest līdz rīgai, jo oskara riteni nevarēšot dabūt iekšā bagāžniekā. izrunājamies tā un šitā, viņam autōbuss pilnīgi tukšs, ja neskaita kādus mazāk nekā desmit cilvēkus, riteni tak var vidējo durvju ailē vai vienkārši aizmugurē starp krēsliem, kur nevienam netraucēs.. bet šoferis ir ļauns, šoferis mūs negrib. beigās izdodas sarunāt, ka aizvedīs līdz saulkrastiem, no kurienes tad tālā tiksim ar vilcienu. biļete līdz saulkrastiem - 1,40, par riteņiem šoferis vēl paņem latu, ko iebāzt savā kabatā, mūsu tā jau nelielās finanses sarūk vēl mazliet. bet rādās, ka līdz mājām pietiks.

saulkrastos izlienam no autōbusa, prieks, ka beidzot esam jau nenovēršami no mājāsnokļūšanas takas, ieraugām veikalā uzrakstu "pārdošanā BRENGUĻU ALUS dārzeņu nodaļā".
bet nē, mēs nepiedzērāmies un neatlūzām - oskars galu galā nevesels,
pačammājas tai veikalā un iznāk no tā ar nestea pudelītēm, izdomājis vairs to ezeru nedzert, ja nu tas pie vainas slimībā.
nu lūk, un tad, kad beidzot esam stacijā, izrādās, ka esam par mazāk nekā 15 minūtēm nokavējuši vilcienu, un nākamais ir pēc stundas. gaidīšana ir izklaide, bet ne tad, ka jūties slims, un sāp visas malas, plus, esi jau vienreiz tai pat dienā jau stundu gaidījis.
apēdam atlikušās maizītes, nīkstam un jautrojamies, cik nu var tādā stāvoklī/situācijā. spriežam, cik smieklīgi ir pirmā septembra vakarā atrasties saulkrastu stacijā un vienkārši sēdēt.
un tad atnāk vilciens!
lūk, mājāsnokļūšana kļuvusi nenovēršama, laime ir liela, vilcienā izdomājam superīgu filmas sižetu, kurā oskars ir nemirstīgs un kļūst par planētas zeme imperatōru, jo ir visgudrākais, jo dzīvo bezgalīgi ilgi, tad viņš meklē dievu, braukājot apkārt pa visumu jocīgā kosmosa kuģī, kas izskatās pēc viņa sejas, un atrod tādas kāpnes, kas ved mākoņos.. un tur svētais pēteris viņam saka -
saka, ka viņš (Oskars) ir dievs ar amnēziju (dievs ar amnēziju - lūk šo es kaut kur vēl izmantošu, manuprāt, tā ir viena no ģeniālākajām lietām, kas pēdējā laikā iznākusi no manas mutes) un šitā izdarījies jau 377547892688491 reizi, nē, paga,*knikš nokrīt kartīte* 377547892688492 reizes. un tad oskars kliegtu - nēē! un tad teiktu pēterim - do it again. un svētais pēteris viņu tā knikš nokautotu un nomestu atkal kkur uz kādas planētas, un viss sāktos no jauna.
nu, šitādā garā, un tad pilkstens ir desmit pāri desmitiem, un mēs esam rīgā.
ta-dā!

plus,
es mājās braucu ar autōbusu no centra, jo man jau no saulkrastu stacijas ārkārtīgi sāpēja galva.
un tur bija tāds puisis,kurš ideāli varētu kara filmās spēlēt kaut kādu nacistu.
tik skarbi sejas vaibsti! tāda salta, ledaina izteiksme, asas līnijas, gandrīz biedējoši. māte viņam arī tāda līdzīga, gan ne tik izteiksmīga, bet vardarbīga un naidīga nacistu ģimene priekš filmām no viņiem sanāktu.
tad, kad viņš grasījās kāpt ārā, man no bagāžnieka nokrita tukša pudele.
un ko tu netieksi - to pacēla tieši nacistu puika! es viņam uzsmaidīju savu sirsnīgāko smaidu un teicu paldies, bet viņš ielūkojās man dziļi acīs un izskatījās tieši tāpat kā visu laiku - salts un neizteiksmīgs, tā, it kā tiešām būtu naicsts un uztrenēts 24 stundas diennaktī nēsāt vienu un to pašu nemainīgo sejasizteiksmi.