man galīgi nepatīk mans tualetes pods. tāds nesmuks palicis, un tie rūsas traipi vai kas nu tas ir nenāk laukā.

"If you deny yourself happiness simply because it's temporary, you will live a very long, very sad life. It is all we can do is to enjoy the peace while we have it."
es atkal lasu Come What May, un man atkal šķiet, ka es to darīšu, kamēr ausīs gaisma. žēl tikai, ka rīt nav uz skolu jāiet. tad es ierastos neizgulējusies, pārņemta ar vīriešu seksu, man būtu paplašinātas acu zīlītes un es visu laiku ēstu sarotti bio vollmilch schoko-flakes un dzertu tējiņu, matē kurmi vai ko tādu. un justos hiperaktīva. varbūt es paņemtu līdzi savu medical kit un vius dienu spēlētu medmāsiņu. bet varbūt arī nē.

toties tagad es, visticamāk, ielīdīšu migā, kad saule jau būs augstu debesīs un es jutīšos kā gulēt, un gulēšu līdz brīdim, kad zvanīs mesija, lai pateiktu, ka
a) tūliņ būs klāt, un tad man būtu šoks, ka es tā arī neesmu sakārtojusi māju, jo lasīju CWM
vai
b) ka nemaz nenāks līdz vakaram vai nākamajai dienai, jo ir paģiraina vai moldāvijā vai vienkārši grib gulēt.

es vispār tikko sapratu, ka es šovakar ļoti domāju tādā kā nākotnes vai iespējamības izteiksmē. stāstiņi par to, kā būtu, ja būtu. es to darīju arī iepriekš šovakar, jo es izdomāju, kas man jādara ar savu medical kit. *insert whatever perverted idea you can come up with and you'll probably be close*

patiesībā, cik jocīgi, tāda sajūta, ka šis ir pirmais gads, kad vasaras brīvlaiks ir tik jocīgi nekonkrēts. laikam tāpēc, ka vēl tas viens eksāmens palicis. it kā nekas nav jādara, bet tai pat laikā tāds pilnīgs -eEeEH? - par visu. laikam vienkārši vairāk jātaisa īpašās akcijas "satiec svešu(s) cilvēku(s) un spēlē jocīgas spēles, dzer tikai ūdeni un pienu un ēd pankūkas" . jo tas kaut kā izvērtās tik ļoti labi visādā veidā.

kāds nezina kurā dienā ir fizikas eksāmens?
varētu izveikt Plānu.

"The problem with romantics is that they truly believe that love is the most powerful thing. That it's worth living and dying for. That love and having loved distinguish an empty life from a complete one.

Nonsense. What they fail to remember, what they conveniently forget is that people go mad because of it. They live for the wretched sentiment and, when they've lost this one thing they only imagined they had in the first place, they shrivel up and die miserably. Aching. Empty.

It's an attachment. A foolhardy attachment to another being. And in allowing oneself to become attached to this person, one unwittingly surrenders his independence. We give the other person power to destroy whatever dysfunctional world we've created around them. And once the centre of that world goes away, the whole of our reality goes spiralling into chaos.

Building peace around a transient sentiment is merely asking for trouble. I content myself with cold, general bitterness. Dependable, constant misery. Solitude and loneliness are easy to maintain, so long as there are no interfering fools with good intentions around to destroy it."

he's totally right, of course. as always.
but. we all know what happens in the end.

es tikko pamanīju, ka kuskuss manā bildē smaida. tam ir acs, smaidīga mutīte un četri pelēki mati. vai arī pelēka sprādze un mazliet dzeltenu matu.
re. es esmu TIK pozitīva, optimistiska un visādi citādi laimīgs cilvēks. laimīga par spīti visam, par spīti tam, ka neesmu laimīga.