cukursēne ([info]saccharomyces) wrote on September 1st, 2016 at 12:48 pm
dzīve notiek
vakardien braucu cauri vecrīgai un man pa priekšu ripinājās sieviete, kurai mugursoma bija pilna puķu. pilnīgi prasījās nobildēt, cik ļoti tas mani iepriecināja, bet nedaudz steidzos, lai tiktu atpakaļ uz darbu pēc terapijas, un arī sapratu, ka fotografēt - tas nestu prieku tikai man (ok, varbūt vēl kādam citam, ja ar to bildi kaut kur padalītos), bet es savu daļu jau esmu dabūjusi. tāpēc vienkārši piebraucu klāt un izstāstīju viņai visu, kā ir - cik ļoti forši un iepriecinoši tur tās puķes. viņa teica, ka nav jau citur, kur ielikt, bet palikām abas divreiz smaidīgākas.

pēc tam darbā nepaliku ne minūti ilgāk, kā biju plānojusi, vakariņās vārīju ķirbju zupu, dzerot glāzi pinot grigio un klausoties distopiskas kiberpanka nākotnes pasaules vēstures izklāstu, vēlāk, pēc tam, kad biju vispirms nogurusi, bet pēc tam absolūti laimīga (tik ļoti, ka atgriezos pilnīgi bērna prātā un trallināju stulbas, nesakarīgas, uz vietas pašsacerētas dziesmiņas par galvenajām dzīves aktualitātēm), uzzināju daudz jauna par amfetamīniem, izvēlējos nelasīt pusnaktī saņemtu darba e-pastu, labi izgulējos un no rīta, kad birojā atvēru datoru, tā lock screen bilde bija
title or description


un šodien esmu birojā viena, mierīgi čunčinu uz priekšu darāmo, tūliņ aiziešu pēc kaut kā pusdienām, tā jau pilnīgi var dzīvot.

es mazliet jūtos tā, it kā man visu laiku būtu mugursoma pilna puķu. arī tad, kad esmu nogurusi un noskumusi, un ar pakausi tās neredzu, tomēr nojaušu, ka ir.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: