pēdējā laikā katru reizi, kad kaut kas jādara kopā ar māmiņu, viss kļūst tik skumji. tā milzu neapmierinātība ar visu un nekomunikācija ir vienkārši biedējošas. es nezinu, kas īsti notiek, bet tas nav labi. tā, it kā mainījusies būtu pamatpremisa, un mainījusies uz kaut kādu noliegumu, uz kaut kādu žultainu pretestību vienkārši..visam. es negribu, lai mana māte pārvēršas par rūtastanti nr.2, ko neviens nevar ciest, jo viņa nespēj izdvest nevienu laipnu vārdu par apkārtējo pasauli, bet es nezinu, kas man ir jāsaka un jādara, lai būtu kaut kāds saulainums un kaut kāds mierinājums, jo es zinu, ka patiesībā jau nevis viss apkārt pēkšņi ir slikti, bet viņai vienkārši ir slikti un citādi.
un varbūt nemaz nav vērts kaut ko mēģināt, varbūt labāk vienkārši izvairīties un paslēpties.
tikai to tad es visticamāk sev piedot nevarēšu.