10 July 2016 @ 10:48 pm
stop enjoying yourself  
laikam sapratu, kāpēc pēdējās dienas puslīdz konstanti jūtos fonā ļoti uztraukta un visādi sīkumi dzen bailēs, lai gan it kā nekādu redzamu draudu nav. tā laikam atkal ir tā "pārāk maz daru" sajūta. "tu nepietiekami centies" sajūta. tāpēc arī gribas ātri atrast kādas ekspektācijas, nokļūt kādā ērtā (pat, ja nepatīkamā) jābūtībā. šķiet, ka esmu jau tik daudz atļāvusies, mierīgi un bez sirdsapziņas pārmetumiem izlasījusi veselu grāmatu tikai savam priekam, daudz gulējusi un dzīvojusies bez uzdevuma, i am indulging myself way too much, tā it kā liekas, bet varbūt es vienkārši nemāku atļaut sev atpūsties un vienkārši būt. man šķiet, ka es jau kādu brīdi neesmu darījusi neko, lai nopelnītu mieru, bet es nevaru atrast kaut kādas konkrētas briesmas, sodu, kas tuvojas, un tāpēc uztraucos vēl vairāk. this is such bullshit. viss, ko es vēlos, ir paturēt to otru sajūtu, kas, pirms šitās debilās raizes izauga kā sasodīts latvānis, kurš visu apēno, bija ja ne gluži priekšplānā, tad vismaz ļoti redzamā vietā, to sajūtu, kas liek ticēt, ka lielākā daļa lietu dzīvē patiesībā ir iespējamas. un vispār mani māc aizdomas, ka šite figurē arī vecā dziesma, vismaz kāda otrā vijole spēlē skaņdarbu "you can't ever get what you want, you blob", papildinātu ar apakšvirsrakstu vai otro cēlienu "now that you've got something substantial to lose, we're going to rip it from your trembling hands with a vengeance, or, even better, trick you into ruining it all yourself".