šodien pirmo reizi pa nez cik gadiem satiku savu māsīcu ināru, kura vienu brīdi pusaudža gados dzīvoja pie mums, un šī tikšanās bija dažādu atklāsmju un visa kā cita laba piepildīta.

ir grūti to uzrakstīt tā, lai neizklausītos absurdi vai nenozīmīgi, bet mēs nebijām īsti tikušās un sarunājušās patiešām kopš laika, kad abas bijām vēl pusaudzes, un, plānojot šo tikšanos un uz to dodoties, es pilnīgi pieļāvu, ka tas varētu būt absolūti mokoši, ka mums nebūs nekā jēdzīga, ko vienai otrai teikt, ka tas būs šausmīgi neērti un kārtējais tāds "tikāmies, jo pastāv kādas sociālas normas, kas apgalvo, ka tā vajadzētu darīt", bet tā galīgi nebija. mēs runājām par pēdējos gados piedzīvoto un arī par mūsu kopīgajām bērnības atmiņām, un par mūsu attiecībām ar mūsu vecākiem un mūsu vecāku savstarpējām attiecībām (viņas tēvs ir manas mammas brālis), un tajā visā bija tik daudz... saprašanās, sapratnes, iespējas empatizēt. lai gan ir tā, ka kamēr es ieguvu savu bakalaura un maģistra grādu, un piedzīvoju dalību IM, viņa pārtrauca studijas, dibināja fondu "viegli", vadīja komandas veidošanas nodarbības uzņēmumiem, un apceļoja āziju un jaunzēlandi 10 mēnešu garumā, mums abām tajā visā ir bijusi nozīmīga caurviju tēma par darīšanu, (ne)sasniegšanu, "pareizās" lietas un uzvedības atrašanu, lūzuma punktu un terapiju, un atklātas, tiešas un godīgas komunikācijas meklējumiem. un tas, cik lielā mērā šo visticamāk ir ietekmējusi tā toksiskā vide, kas vienmēr ir valdījusi mūsu "dzimtā".

man ir sajūta, ka šī tikšanās arī kaut kā likumsakarīgi ir vēl viens posms tādā dziednieciskā procesā. es gadiem ilgi esmu vairāk vai mazāk apzināti izvairījusies no gandrīz visu savu radu satikšanas, ja neskaita tiešo ģimeni - šodienas sarunā arī nonācu pie atskārsmes, ka tā varētu būt bijusi tāda pārlieku saasināta reakcija uz tiem pieaugušajiem radiem, kuru uzvedības modeļi man riebjas, kā arī uz tām sāpēm, kuras nodarījusi viņu savstarpējā mijiedarbība ar manu mammu, kurā neizbēgami kaut kādā veidā bijām iesaistīti arī mēs, bērni un pusaudži, ar kuriem kādās situācijās manipulēja vai izmantoja kā savus zibensnovadītājus, un arī viņas reakcijas šīs vides kontekstā. un tagad, kad es pamazām saprotu, cik daudz patiesībā varu izvēlēties - ka ir iespējama tāda "ķiršu lasīšana", paņemot no pieredzes, sociālajiem lokiem, grāmatām utml. to, kas man ir noderīgs un vajadzīgs, un patīk, un pārējo atmetot - es, izskatās, varu mēģināt atgriezties arī pie šī cilvēku loka un paskatīties uz to neitrāli, un varbūt kādā mērā atjaunot daļu no kontaktiem.

un, lai cik briesmīgi šis arī nebūtu, tas man arī palīdzēja vēlreiz sev apstiprināt, ka es neesmu vainīga pie tā, cik neveiksmīgas stratēģijas savulaik esmu izvēlējusies, lai izdzīvotu. jo tas līdzīgais stāsts, tas liek vairāk ticēt, ka varbūt patiešām pārlieku citādāk nemaz nebija iespējams. un tāpat arī ticēt tam, ka to visu ir iespējams mainīt un risināt, un es neesmu vienīgā, kas to dara, pat, ja mani vecāki un brālis šīm lietām nepievēršas.