šonakt mēģināju glābt pasauli no milzu sazvērestības, kur, pirmkārt, visai pasaulei būtu kā sava valūta jāpieņem dolārs, otrkārt, tiktu pilnība atcelta valsts apmaksātu operāciju un citu apjomīgāku medicīnisku manipulāciju veikšana neatkarīgi no nekādiem apstākļiem - ar mērķi tādējādi par aptuveni trešdaļu samazināt pasaules populāciju. paralēli rīga bija daļēji pārvērtusies tādā kā venēcijā ar upēm ielu vietā, un pilnīgi normāla aina bija bruņotu, militāru kaujinieku klātbūtne pagalmos vai sānielās, reizēm tur notika kaut kādas neizskaidrojamas apšaudes bez jebkāda norobežojuma vai brīdinājuma, tur varēja nejauši iemaldīties bērni vai jebkurš garāmgājējs, un bija pilnīgi normāli, ka šos cilvēkus tāpat vien mēdza nošaut, arī tad, ja tas nebija neizbēgami.
es biju agrāk strādājusi kādā ziņu aģentūrā, kas kaut kādu iemeslu pēc bija visas tās lielās cilvēku skaita samazināšanas programmas aizmugurē, un kaut kādā veidā nokļuvu tur svinību par plāna izdošanos priekšvakarā un tādējādi par to uzzināju. tas, kā mēģināju glābt pasauli, bija palaist informāciju par šo tautās, izmantojot kaut kādu radio, kas bija vienīgais medijs, kuru šī ziņu korporācija nepārvaldīja. mana vajadzēja pierādījumus, tāpēc kaut ko tur nozagu, meklēju kādu, kurš var manu stāstu apstiprināt un arī zina vairāk par tehniskajām detaļām, un atradu divas savas skolnieces, kuras strādāja šai aģentūrā, un viņas uzreiz piekrita ar mani doties uz to radio staciju. bija jau gandrīz nakts, un es zināju, ka viņi drīz pamanīs to, ko nu es tur biju nozagusi no jumta stāva, māja bija pamatīgs debesskrāpis, kopā ar tām skolniecēm skrējām lejā pa kāpnēm, izskrējām uz ielas, nevarēja saprast, vai mums kāds dzenas pakaļ, bija tumšs un dubļains, mums nebija transporta, lai tiktu uz to radio, meklējām taksi, procesā nejauši uzskrējām virsū vēl vienam ziņu aģentūras darbiniekam, par kuru nezināju ne vai viņš tur joprojām strādā, ne vai zina par šo, ne kāda ir viņa nostāja, bet viņam bija mašīna, kamēr centos izdomāt, vai jautāt viņam, lai aizved mūs uz radio, pamodos
es biju agrāk strādājusi kādā ziņu aģentūrā, kas kaut kādu iemeslu pēc bija visas tās lielās cilvēku skaita samazināšanas programmas aizmugurē, un kaut kādā veidā nokļuvu tur svinību par plāna izdošanos priekšvakarā un tādējādi par to uzzināju. tas, kā mēģināju glābt pasauli, bija palaist informāciju par šo tautās, izmantojot kaut kādu radio, kas bija vienīgais medijs, kuru šī ziņu korporācija nepārvaldīja. mana vajadzēja pierādījumus, tāpēc kaut ko tur nozagu, meklēju kādu, kurš var manu stāstu apstiprināt un arī zina vairāk par tehniskajām detaļām, un atradu divas savas skolnieces, kuras strādāja šai aģentūrā, un viņas uzreiz piekrita ar mani doties uz to radio staciju. bija jau gandrīz nakts, un es zināju, ka viņi drīz pamanīs to, ko nu es tur biju nozagusi no jumta stāva, māja bija pamatīgs debesskrāpis, kopā ar tām skolniecēm skrējām lejā pa kāpnēm, izskrējām uz ielas, nevarēja saprast, vai mums kāds dzenas pakaļ, bija tumšs un dubļains, mums nebija transporta, lai tiktu uz to radio, meklējām taksi, procesā nejauši uzskrējām virsū vēl vienam ziņu aģentūras darbiniekam, par kuru nezināju ne vai viņš tur joprojām strādā, ne vai zina par šo, ne kāda ir viņa nostāja, bet viņam bija mašīna, kamēr centos izdomāt, vai jautāt viņam, lai aizved mūs uz radio, pamodos
nošķaudīties