tagad es gandrīz jūtos tā, ka varētu uzrakstīt izaugsmes eseju, ha, jo šodien nonācu pie secinājuma, ka principā laikam esmu lielā mērā pārstājusi par dzīvi domāt kā tādu lavīšanos starp visādiem bīstamiem elementiem, kur mans galvenais uzdevums ir būt tādai "ne zariņa nenolauzu" baltajai tautumeitai, vēlams arī neredzamai, bet esmu beidzot attapusies, ka es taču varu ar tiem elementiem aktīvi mijiedarboties un viņus tostarp arī pārvietot un pielāgot tā, lai tramīgas lavīšanās vietā radītu sev ērtu taku visādu mērķu sasniegšanai.

varbūt izklausās nenozīmīgi, bet man šī vispār ir tāda diezgan Liela Lieta.