cukursēne ([info]saccharomyces) wrote on June 5th, 2016 at 10:14 pm
es nezinu, ko es darīju pagājušajā vasarā
nespēju uzrakstīt savu izaugsmes eseju jau trešo dienu. blenžu uz saviem desmit teikumiem un milzīgu kaudzi jumbled frāžu un ideju un domāju - kas tā vispār par huiņu, tāpat taču skaidrs, ka man nav ne kaut kādu nenormāli reprezentablu sasniegumu, kas ilustrētu manu profesionālo izaugsmi, ne arī kaut kā ārkārtīgi aizraujoša, ko teikt. bet visvairāk laikam šī nespēja saņemties saistāma ar to, ka kaut kādā mērā man šis viss liekas mazliet bezjēdzīgi - nu, labi, šo garadarbu izlasīs mana brīnišķīgā kuratore, un kas par to? tāpat mēs pēc mazāk nekā divām nedēļām izlaidumā tiksimies, iespējams, pašu pēdējo reizi vispār. es savu esošo izaugsmi, lai kāda arī tā nebūtu, tālāk izmantošu jebkurā gadījumā, jo, galu galā, nedomāju līdz mūža galam sēdēt, rokas klēpī salikusi. tad kāda jēga vēl sevi mocīt, spiežot no sevis ārā kādas skaistas frāzes vai sakarīgus argumentus?

upd: haha, eseju pagaidām tā arī neesmu uzrakstījusi, taču esmu veiksmīgi uzcepusi pieteikuma vēstuli vēl vienam darbam. jauns mēness un skats nākotnē ftw, tā teikt.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: