visa ģimene piesēdināta pie kļūdu meklēšanas
dzirdu, kā mamma tētim prasa "bet *nesaklausāma daļa* ir normāls lietojums?"
bet man pašai tik smieklīgi, tik smieklīgi, tik smieklīgi

ja tikai es saprastu/atcerētos, kas īsti bija tas, ko man vajadzēja meklēt

un kāju pirksti joprojām tādi liegi nejūtīgi
paldies jums, trīs koncerti uz ielas
un tomēr, pie doma egles pat bija vesels bars publikas, un viens onkulis blenza tik intensīvi, ka man likās, ka viņa skats vienā brīdī atmuguriski ietrieks mani eglē
es tā arī nesapratu, vai viņam patika, vai riebās, bet viņš negāja projām tik ilgi, ka tā man uz mūžīgiem laikiem paliks mistērija


un vēl es visiem iesaku latviešu filmu "seržanta Lapiņa atgriešanās" , tā ir tik burvīga.


update: neko sev, mana ģimene ir totāli lieliski, nepagāja pat četras stundas, kad visas 20 kļūdas bija atrastas. rīt atliek tikai sarakstīt teōriju vārddarināšanas/formveides kartotēkai, un job well done.
man joprojām i.urbanōviča šķiet ne īpaši lieliska, bet kas nu ir, tas nu ir - šovakar tieši viņa nodrošināja mūsu ģimenei nesliktu klektīvu aktivitāti. jo ir tik mīlīgi, kad visi vazājas riņķī pa māju ar atvērtām avīzēm, baksta tajās ar pirksu un prasa viens otram, vai tas der, un kā ik pa brīdim ieskanas Lelde "urā!" vai arī "mammu, tā ir vienkārši ideāla formveides kļūda, lieliski!". tētis pat ielūrēja tajā teorētiskajā materiālā, ko es izmantošu kā vienīgo teorētisko pamatojumu, un visai cītīgi argumentēja man, ka tā, kā es sapratu, ir pareizi un ka viss ir, viss notiek.
beigās gan mēs visi bijām ļoti noguruši, un tagad jau viņi guļ, un tūliņ es arī.