viens gan man ir skaidrs - i don't have a problem with being vulnerable in general, es jau ilgi esmu centusies godīgi atklāt visādus savus sāpīgos punktus vai bailes, vai vienkārši neērtās savādības (un pēc tam justies bailīgi vai neērti, bet vismaz pārliecināti, ka principā ir tā vērts), un, domāju, tieši tas ir iemesls faktam, kāpēc man principā ir ļoti nenosodošs skatījums uz dzīvi un citiem cilvēkiem ar viņu grūtumiem un trūkumiem. taču ir viena specifiska ievainojamības sfēra, ar kuru es netieku galā nekādi, un tas ir being (what i perceive as) needy, un šis ir svarīgi un traucējoši. jo sevišķi tāpēc, ka es kvalificējos savam needy slieksnim ļoti ātri, būtībā, līdzko man parādās kāda, iespējams, gluži normāla sociāla vilkme, vēlme, konkrēta vajadzība.

es daļēji varu izsekot tam, kā vēsturiski tas tā ir sanācis, bet par to vairāk padomāšu citreiz.